kad nolaižas priekšsajūta

Vēl nav nekā.

Tikai rītiem ir ceriņu garša

Un balta migla

Guļ ābeļu baltajos ziedos

Es atstāšu visu, kas man te ir,

Jo tas nav galvenais.

Un tie, kas zina, kas ir ceļš,

Tie man piedos.

Vēl nav nekā.

Tikai naktīm nav māju miera.

Ceļa stabiņi staigā ap māju

Un pēc manis meklē un jautā.

Zvaigznes pār pilsētu jumtiem,

Zvaigznes pār upju tiltiem

Atspīd motocikla acīs

Dīvaina priekšnojauta.

Vēl nav nekā.
Motoatslēga guļ uz galda,

Benzīns kannā guļ,

Un braucējs guļ miegā grūtā,

Bet uz ceļa seguma melnā

Ar pirmo rīta rasu,

Ar vēl neskarto rīta rasu

Nolaižas priekšsajūta.

Šonakt vēl māju spilvens

Un ziedošas ābeles dārzā

Bet sarkanas debesis aust,

Un sarkani vēji krājas.

Es ticu, ka cilvēkam

Ir tikai viens mūžs.

Es nevaru ticēt, ka cilvēkam

Ir tikai vienas mājas.

I.Ziedonis

Ainiņa pie Mildas

Ieeja nožogotajā teritorijā nu atļauta. Pakājē glīti izkārtoti pārsvarā sarkanbalti sarindoti ziedi un arī košākas pavasara puķes – tulpes, kuru ziedus nokodis mazais saliņš. Vectēvs (pieņēmums) pie vienas rokas atved mazmeitiņu (arī tāpat), otrā tur viņas skolas somu. Viņš noņem cepuri, mazā ziņkārīgi novērtē šo žestu. Brīdis nav ilgs, ar kailu galvu vīrs stāv tikai mirkli, bet, šķiet, paiet mūžība. Es esmu tikai garāmgājējs, bet liekas, ka novēroju visu dzīvi.

Kāds to uzskata par fašismu. Šaubos, ka tie, kas šodienu kaut kādā veidā piemin, pateicas fīreram vai sapņo par āriešu pasauli tīru no citām asinīm. Tie nedaudzie atceras likteni, kas nevienam nezināmu iemeslu dēļ cilvēkus nostādīja konkrētajā pusē. Nekā vairāk. Manuprāt, tā ir personīgas pieredzes un likteņa piemiņa. Tieši tas taču veido pasauli.