kāds būsi Tu? Ko izvēlēšos es?

Ventspils pilsētas/rajona avīzes Ventas balss mājas lapā uzgāju blogu sadaļu, kurā ir arī Ventspils Augstskolas profesora Andreja Jaunzema vēstījumi. Lai arī neesmu bijusi šī profesora studente un esmu dzirdējusi tikai atsauksmes, bija interesanti palasīt. Šeit izvilkums no kāda viņa raksta:

Ja tev būtu neveselīgs un slimības izraisošs nams un par šiem trūkumiem zinātu tu viens pats un tādēļ izsludinātu pārdošanu. Vai tu apliecināsi, ka pārdod kaitīgu namu, vai arī noslēpsi to no pircēja?
Ja apliecināsi, tevi gan uzskatīs par krietnu, jo nepiemānīsi, bet tomēr par dumju, jo pārdosi lēti vai nepārdosi nemaz.
Ja noslēpsi, būsi gan gudrs, jo rūpēsies par īpašumu, bet reizē ļauns, jo piemānīsi.
Vēl: ja tu uzietu kādu, kas domātu, ka pārdod misiņu, bet īstenībā tas būtu zelts, vai tu klusētu, lai pirktu lēti, vai atklātu, lai pirktu dārgi.
Protams, dumji šķiet labāk izvēlēties maksāt dārgi.
Viņš pārgāja pie nopietnākiem apstākļiem, kuros neviens nevar būt taisnīgs bez dzīvības briesmām. Viņš teica: taisnīgi, protams, ir cilvēku nenogalināt, svešu vispār neaiztikt. Taču ko taisnīgais darīs, ja piedzīvos kuģa avāriju un kāds fiziski vājāks saķers dēli? Vai viņš neatņems tam dēli, kuram ir pieķēries, un izglābsies, jo vairāk tāpēc, ka jūras vidū liecinieku nav?
Ja viņš ir gudrs, viņš tā rīkosies: citādi viņam pašam jāiet bojā.
Ja turpretī izvēlēsies labāk mirt nekā palaist rokas pret citu, tad viņš ir godīgs, bet dumjš, savu dzīvību nesaudzēdams un glābdams citu.
Tu peldies baseinā. Baseina īpašnieks par tualetes lietošanu prasa divus latus naudas. Vai čurāsi baseinā, vai arī iesi uz dārgo tualeti?
Ja iesi uz tualeti, varēsi pats sevi uzskatīt par krietnu, jo nebūsi čurājis baseinā. Bet citi par tavu krietnumu tā arī neuzzinās.
Ja čurāsi baseinā un tādējādi ietaupīsi divus latus, ko vēlāk ziedosi trūkumcietējam, visa Ventspils tevi uzskatīs par krietnu.

Citus A.Jaunzema ierakstus var apskatīt šeit.

P.S. Kāds arvien turpina pūst sala tauri (mammas epitets, man iepatikās).

kultūrista cienīga nedēļa

Vēlos uzrakstīt par saviem pagājušās nedēļas kultūras notikumiem. Jāatzīst, ka visa nedēļa bija spraiga un intensīva ne tikai šajā ziņā.
Trešdien,20.janvārī, biju uz Metropolitan operā (Ņujorka) iestudēto Bizē Karmenu, ko rādīja forumcinemas. Galvenajā lomā mūsu (latviešu) Elīna Garanča. Pirmo reizi dzīvē man tiešām no sirds, nevis pieklājības pēc, patika opera, esmu sajūsmā! Parasti operas asociējas ar statisku dziedāšanu, ko izpilda korpulentas sievietes un biezā kārtā nogrimēti vīrieši. Vecākas paaudzes radi stāsta, ka kādreiz skatuves pārī tika savietoti savstarpēji pilnīgi nesaderīgi cilvēki (gan vizuāli, gan vecuma ziņā). Skatoties operu kino (skan jocīgi, ne?), ideāli var redzēt visus sīkumiņus, ko skatītājs zālē neredz – katru vaibstu, arī fona aktieru darbu, diriģenta mīmiku, skatuves pārkārtošanu starpbrīdī un exspres intervijas ar māksliniekiem. Mana tīksme iespējams saistīta ar to, ka pirmo reizi saprotu dziedājuma vārdus, proti, opera bija franču valodā, bet subtitri – angliski. Iepriekšējos operas apmeklējumos labākajā gadījumā zināju stāstu, bet te – visas sarunas. Elīnas Garančas atveidotā Karmena bija tik koša, izaicinoša, skaista, valdzinoša, brīvības un mīlestības alkstoša! Latvijas lepnums.
Vakarā atgriezusies no operas mājās, skandināju slaveno Karmenas meldiņu un gandrīz vai pukojos, ka jau nākamajā vakarā man jāapmeklē JRT izrāde (tiesa, sen gaidīta), jo man negribējās lai Karmenas uzkurināto kaisli un sparu nomāc citas emocijas.
Ceturtdien, 21, janvārī, biju uz JRT izrādi Mēnesis un laukiem. Turgeņevs un Ķimele. Smalka pērlīšu un dvēseļu saspēle. Atziņa, kas man aizķērās visvairāk: „mēs ar lielu rūpību izpētām sevi un tad iedomājamies, ka labi pazīstam cilvēkus”. Pēc šīs izrādes iz(d)ejot (he, šis vārds man radās pārrakstoties, bet vispār itin labi iederas) janvāra spelgonī, dungoju kādu melanholisku dziesmu ar vārdiem „mēness balts”, ko uz klavierēm izrādes beigās atskaņoja aktrise Maija Apine savā zemajā balsī. Un paties’ šovakar mēness šaurais baltais sirpis dzidrajās ziemas debesīs izgaismoja sniega kristāliņus uz visgroteskākās vietas – atkritumu konteinera vāka. Smalkums, skaistums, trauslums.. domāju, vai es to visu ieraudzītu, ja ne šī skaistā teātra piedzīvojuma? Domāju, ka ne.
Pirmdiena 25.janvāris – Streiča jaunākais gara darbs „Rūdolfa mantojums”. Atzīšos, ka gaidīju ko vairāk. Diez vai filmu saprastu kāda tālāka zeme par Baltijas valsti. Tāpat domāju, ka arī pēc daudziem gadiem lielai daļai skatītāju (jaunai paaudzei) nebūs skaidri filmas zemteksti un tēli – Sipeniece Aspazijas tēlā, itālis/latvietis Roberto korporeļa lomā (dziedot pie tam!), Gavrilovs kā krogra Gavriloff īpašnieks uc. Citādi – manuprāt, stāsts bez īpaša sižeta, bet par latvietību. Jūtams gada un cilvēka dzīves ritums, latviešu paražas, mūzika – skaista (te kājas pašas cilājas un grib diet, te sirds sažņaudzas un asaras sariešas ... saucējs sa-auca aiz upītes, es nezinu, kas tur sauc’...) Tātad par latvietību. Par būšanu latvietim. Kungam savā zemē. Un laikam tāpēc citiem to nesaprast.

Domāju, kas gan šiem tik atšķirīgajiem stāstiem ir kopīgs? Atbilde ir vienkāršāka par vienkāršu un banālāka par banālu - alkas pēc dzīves piepildījuma. Vai tad ne tieši tādēļ zeme arvien griežas?

Šaubas

Šaubas un neticība svešiniekiem, kuru uzvedība ir mazliet atšķirīga, ir iedzimtas vai iemācītas. Bērnībā māca nerunāt ar svešiem onkuļiem un tantēm, kaut arī viņi solītu bonbonkas un citus gardumus, turēties pa gabalu no čigānietēm, kas piedāvā izzīlēt nākotni, un krieveļiem, kas pat pustukšā sabiedriskajā transportā piespiežas nedabīgi cieši, lai izkacētu manu maciņu. Baidies no svešiem suņiem, jo tiem var būt trakumsērga! Pārskaiti naudu, neatejot no kases! Skrien, ja tumsā tev kāds pārāk raitā solī tuvojas no aizmugures! Šie signāli mūsos ir iekodēti jau bērnībā – pārbaudi, 7 reizes nomēri pirms nogriez, pārliecinies, neuzticies.
Vakar bibliotēkā lavierēju gar plauktiem, meklējot piemērotu literatūru savam universitātes mini-pētnieciskajam darbam. Kāda tumsnēja sieviete labā latviešu valodā, bet ar akcentu, ļoti pieklājīgi uzrunā mani, vaicājot vai varu palīdzēt.
-Jā, varu gan! Sākumā domāju, ka viņai, sauksim par S.kundzi, vajadzīga palīdzība, apejoties ar datoru vai internetu. S.kundze man saka, ka tas būšot uz 5 minūtēm un lai paņemu krēslu. Viņa skatās sludinājumus un nesaprot, kā atbildēt, vaicā man, ko spiest tālāk, kā uzlikt krievu rakstību utt. Beigās sanāk tā, ka es S.kundzes vietā ar kreiso roku (ne visai ērti) rakstu tekstiņu krievu valodā (es un krievu valoda?) , saprotams sākumā – diezgan lēni. Pa vidu viņa pamanās pajautāt, ko es daru, par ko strādāju, iestarpina apmēram šādas domas: „jūs tāda labi kopta, tomēr varat atnākt pie manis uz konsultāciju, par pričosku, tas cels pašapziņu”. Saka, ka viņai angļu valoda esot 8.(!!!) valoda, bet latviešu – 7.! Pēc vārda spriežot varētu būt kāda armēniete vai azerbaidžāniete. Parāda man savu mājas lapu, uzzinājusi, ka tulkoju, prasa, vai gadījumā nevaru iztulkot vienu nelielu tekstiņu („man jums ir piedāvājums”). Manī, protams, uzreiz mostas aizdomas – sak’, gan jau apmānīs. Jāsaka, ka par tulkošanas darījumiem runājot, esmu apmānīta tikai vienreiz, un arī toreiz no cilvēka, no kura to negaidīju (tiesa, to laikam nekad negaida). Visu mūsu kontakta laiku manī bija aizdomas, jau sākot ar to, ka somiņu noliku pretējā pusē. Smieklīgi. Domāju, kāpēc tā? Tiešām patīkama sieviete, ne pārāk uzbāzīga, saruna mums dabīgi raisījās, interesanta. Atvadoties, viņa saka, ka es godīgi esmu nopelnījusi atlaidi konsultācijai. Varbūt jāaiziet, tiešām ilgojos pēc laba matu greizuma!
Turpinot savu ceļojumu starp plauktiem, pa šķirbiņu (kā filmās rāda kadrus starp plauktiem), redzu, ka S.kundze runā jau ar citu meiteni. Vēroju, interesanti, kas notiks tālāk, bet nekas nenotiek, viņai tiešām vajag palīdzību, lietojot datoru.
Kāpēc (vienmēr) raugāmies ar šaubām uz svešinieku, kurš ir gatavs kaut ko dāvāt par velti, ir laipns, atvērts? Kāpēc pavada sajūta, ka viņš/viņa noteikti vēlas man kaut ko atņemt?
Nezinu, varbūt vienkārši iztulkošu viņai tās pāris rindkopas un nosūtīšu pa e-pastu, tāpat. Neliegšos, labprāt to izdarītu. Tāpat. Lai arī uz mani nelūkojas ar aizdomām.

ziemas prieki

Beidzot ziema, kad nevajag gausties par to, ka viņas nav, slēpotāji un dēļotāji var priecāties te pat uz Latvijas pauguriem, ja vien adrenalīns nepieprasa augstāku virsotņu, un zaķis maskēšanās nolūkos uzvilcis savu visbaltāko kažociņu. Radu lokā vēroju – no skapjiem un varbūt pat pažobelēm izvilktas ausaines, no tām nokratīti putekļi un tās uzmauktas galvā. Lai siltāk. Pagājušajā gadā savu „kalna sezonu” atklāju un noslēdzu vienlaicīgi – naktī no februāra pēdējās uz marta pirmo dienu. Šoziem mani vienīgie ziemas prieki ir bijuši divi sniega eņģeļi, pikošanās un daži šļūcieni no Bastejkalna; var pieskaitīt arī piespiedu slidināšanos pa apledojušajām ielām un dažādas reizumis salstošās ķermeņa daļas. Īstā ziemā kā šī, arī tas ir forši. Vakar manā acu priekšā aiz loga pilsētas gandrīz-centra zaļajā zonā „izauga” sarma. "Ponorāmā" (tā mans vectēvs šo vārdu izrunāja) ziņoja, ka dažviet Latvijā sarmas bārkstis ir pat 5cm garas, bet rekords, šķiet, 50-tajos gados reģistrēts Gaiziņa apkārtnē, kur sarma uzaudzēja 8cm garu bārdu. Arī turpmākajās dienās tā solās priecēt daudz acu pāru. Nevaru beigt brīnīties un priecāties par mākslu, ko daba dod par baltu (patiešām baltu!) velti!

say it aloud

Ir lietas, kas tikai skaļi izsacītas kļūst īstas, taustāmas un pašam pieņemamas. Vairāk pieņemamas nekā noklusētas.

bright star

Šovakar biju uz filmu Bright star. Mani patīkami pārsteidza filmas nesteidzīgums un miers, kādā tēli darbojās. Tas tik ļoti kontrastē mūsdienu ikdienas ritmam, ka filmā parādītā dzīve šķiet gandrīz vai garlaicīga un smieklīga (kur mīlnieki viens otram raksta zīmītes ar labas nakts vēlējumiem, lai zīmīti var nolikt zem spilvena; mūsdienās risinājums vienkāršs - sms, vai ne?). Es jau arī domāju, ka būtu garlaicīgi visu dzīvi staigāt pa pļavām un lasīt puķes un, cik gan kaitinoši būtu, kad pat vientuļā pastaigā tevi uzrauga brālis vai kāds cits rada gabals. Tomēr. Ne par to ir stāsts. Stāsts, protams, ir par mīlestību. Mani iepriecināja fakts, ka šis stāsts ir viens no retajiem, kas ir par tīru un šķīstu mīlestību. Zinot, ka jāšķiras uz visiem laikiem Fanija (galvenā varone) saka: "esmu gatava un visu", bet Džons Kītss atbild: "man ir sirdsapziņa." Viņi pavada savus pēdējos kopīgos mirkļus sapņojot par atgriešanos viens otra tuvumā, zinot, ka tas nepiepildīsies, bet ticot, ka tomēr, varbūt... Smeldzīgi - kā jau dzejnieka dzīvesstāstam pieklājas būt. Jau zināju, ka reizēm (vai varbūt tomēr diezgan bieži) lielāka drosme un saņemšanās nepieciešama, lai kaut ko neizdarītu, nevis izdarītu. Lai neļautos, nevis ļautos. Ir kaut kas tīrs vēl pasaulē, kaut arī filma ir par 19.gadsimtu.

jaunais

Kaut arī allaž esmu domājusi, ka apņemties kaut ko darīt/nedarīt/īstenot utt. var ar katru jaunu dienu, mirkli, sekundi un nav nepieciešamas gaidīt jauna gada iestāšanos, tomēr iepriekš man ir bijušas kādas nebūt jaungada apņemšanās. Šo gadu esmu sākusi bez nevienas. Nevaru teikt, ka neko nevēlos mainīt savā dzīvē, apņemties it kā būtu ko - kaut vai agrāk celties no rītiem un vispār savu laiku piepildīt lietderīgāk.

Ir tāds teiciens: "domāju, tātad esmu," bet man gribas to pārfrāzēt un pielāgot savai pašreizējai situācijai: "jūtu, tātad esmu." Kaut arī manas šī brīža sajūtas nav tās pozitīvākās, es turpinu būt. Ir jāturpina būt. Nevar mest visu pie malas un plinti krūmos (izklausās kā pašiedvesma, ne?). Kaut kur lasīju ~ šādus vārdus: neskaties atpakaļ, jo tur jau tu visu esi rezdējis. Zinu. Bet pašlaik tik grūti vērst skatienu nākotnē. Vienīgais, ko pašlaik varu -- vērst to uz debesīm.

Mani ceļavārdi jaungadam: Jes. 43:18-19

Mans novēlējums: NESHĒMO!!! Nepārcenties plānojot un būvējot savas sapņu pilis, vairāk paļaujies un uzticies.