Tu varbūt esi sakārtojis skapi, lai nebūtu jādara TAS, kas jādara. Varbūt esi sakārtojis istabu, pārbīdījis mēbeles vai pat visu māju izmazgājis. Nebūdams liels sportists, tomēr esi izgājis ārā pabraukt ar velosipēdu vai izskriet kādu apli, jo svaigs gaiss un kustība garīgam darbam var nākt tikai un vienīgi par labu. Esi pagatavojis maltīti, jo ar tukšu vēderu nav nekāda strādāšana. Nemaz nerunājot par to, ka pēc tam vajag atlaisties uz 10 minūtītēm. Konstatējot, ka spožā saule uz taviem logiem skaidri liek saskatīt ziemas laikā uzkrāto netīrumu kārtu un mazāk skaidri to, kas aiz loga, nevar darīt ko citu, kā ņemt bļodu, lupatu, atklāt, ka nav ajaksa un doties uz tuvējo vai varbūt tomēr mazliet tālāko mahimu, un nodoties spodrināšanas priekam. Žonglēt uz palodzes un domāt, vai tik neizskaties pēc pērtiķēna. Tad apsēsties un priecāties, cik skaidri tagad var saskatīt plaukstošos pumpurus, un nožēlot, ka tev ir jāsēž istabā. Pasēdēt vēl tikai mazliet. Tad, sevi žēlodams, tomēr apsēdies savā darbavietā, atver dažus dokumentus tos tūliņ minimizējot, izlasi e-pastus, paskaties „vissvarīgākās” ziņas par karaliskajām kāzām un pēkšņi svētlaimē atceries, ka tautiskajai zeķei ir tāds, nu tāds, caurums tieši papēdī, ar kādu noteikti koncertā, kas tieši pēc 3 nedēļām, nevar dejot. Steidzas adata un steidzas diegs, lai lielais darbs uz priekšu tiek. Pēc visa šī izdari vēl ko tādu, kas godu tavam intelektam un mugurkaulam nedara it nemaz – vairāku UgunsGrēka sēriju noskatīšanās, sākot no 3.sezonas 139.epziodes (cik senas epizodes arhīvā vien pieejamas).
Es neteikšu, ko no tā visa esmu darījusi es, varat jau nojaust tāpat.
