nedarbs

Slikti paveikts darbs ir nedarbs.
Oficiāli paziņoju, ka, neskatoties uz negulētu nakti, kafijas un noguruma raisītu aritmiju, pūliņiem un raizēm, ir paveikts mans visu laiku sliktākais un neprofesionālākais darbs! It kā jau nav ar ko lielīties, bet, ziniet, publiska kaunināšana esot visefektīvākais soda mērs, tāpēc atzīstos labprātīgi. Arī kaunā devos labprātīgi un, ja padomā, tad arī diezgan mērķtiecīgi (tiesa, tad vēl cerot uz jēdzīgu iznākumu). Var jau vainot laiku un tā trūkumu. Var. Bet labāk tomēr zināt, kas ir īstenais cēlonis. Es, atšķirībā no AŠ, zinu, ka no „iekšām” nāk ne tikai skaistums, bet arī nesmukums. Tā, lūk! BET mani mierina Tranzīts dziedot: „Es nevaru būt balts un tas nav iespējams, jo visam vienmēr jābūt līdzsvarā! (..) Nav kas pārtulko šos brīdinājumus!” Nu, kā lai nenāk smiekls (sevišķi pēc dziesmaz vizualizācijas noskatīšanās youtube)?

Un tagad pie nākamajiem darbiem un citiem prieciņiem!

Rezumē

Mana 1. geo jubileja ar neatrastu kastīti, bet zināšanu priekšdienām, kur tā slēpjas un kā pie tās tikt. Jāpārvar tikai bailes bāzt rokas un/vai visu ķermeni tumšos dobumos un satikties ar nevēlamiem ciemiņiem (do every day one thing that scares you – Baz Luhrmann). Šodienas ekskursijā pirmo reizi divsliežu mirdzumā (Labvēlīgais tips) izbraucu pilnu 10.tramvaja maršrutu un biju Bišumuižā - kārtējā vieta Rīgā, kurā nekad nebija būts un kas nemaz neatgādina galvaspilsētu. Turklāt tagad, pēc Dienvidu tilta uzcelšanas, tā ir gana tuvu mājām.

Vakar savukārt biju uz par 2009.gada labāko izrādi atzīto JRT monoizrādi „Vectēvs” ar Vili Daudziņu – arī labāko 2009.gada aktieri. Brīnumaini kā viens cilvēks var noturēt nedalītu uzmanību un iemiesoties 3 dažādos tēlos + vēl sevi pašu šad tad atgūt! Iesaku noskatīties arī vēstures stundas dēļ – un nevis, lai propagandētu labo vai ļauno, fašistu vai komunistu, bet paskatītos uz karu no subjektīvās iekšpuses, no ierakumiem abpus frontei. Un sakiet vēl, ka taisnība ir tikai viena! Nā ni!

Nākamajās 3 dienās darba gūzmas dēļ es labprāt i aci neaizvērtu. Ceru, ka darba augļi būs sāldi un sīlti...

Starp citu, par siltumu runājot, kādēļ pēc pirmajām dienām saulītē vakaros vienmēr krata drebulis?

Eijafjallajekulla

Aizvakar radio SWH solīja balvu tam, kurš teikumā iepīs vārdu Eijafjallajekulla un izrunās to bez aizķeršanās. Izrādās, ka tas ir vēl grūtāk nekā šķiet. Apollo raksta, ka to pereizi spēj izrunāt tikai 0,005% pasaules iedzīvotāju, proti, paši īslandieši.

Paldies, Eijafjallajekulla! Protams, nepatīkami, ka tik daudziem izjukuši plāni utt., utjpr., bet priecājos, ka vulkāniņš parāda, cik niecīgi tomēr esam pret dabas varenību, cik viss relatīvs, mainīgs un reizēm neietekmējams, cik neuzpērkama ir daba. Cilvēks, pārāk pieradis visu ietekmēt, plānot, shēmot, dancināt pēc savas stabules, reizēm ir spiests atzīt savu vājumu. Manuprāt, ļoti veselīgi kritieni, lai pēc tam piecēlies ietu tālāk mazliet apdauzījies, bet toties gudrāks (tas ne tikai par Eijafjallajekullas mācību, bet katru atziņu gūšanas veidu). Šeit pat mūsu valsts vareniņie AŠ kvadrātā un sazin kas vēl kurā pakāpē neko nevar mainīt. Ha, kurš gan cits, ja ne Eijafjallajekulla?

Asinsbalss un solidaritāte

Man šķiet, ka dzīslās nemaz nav jārit poļu asinīm, lai justu līdzi nedēļas nogales traģēdijai. Tomēr kaut kāda daļa poļu asiņu manī ir, un šajās dienās klusi dun asinsbalss. Tā ir runājusi ar mani Latgales āres, kurās es pati nekad fiziski neesmu dzīvojusi, bet kuras ir manu senču mājas un kuras padara mani tām piederīgu. Tieši šī balss ļauj man sajust siltumu no aukstajām laukakmeņu mūru drupām, kas reiz bija vectēva mājas, šī balss liek man katru vasaru izlauzt taku caur nātrēm un brikšņiem uz upīti, kas vairs nemutuļo kā kādreiz. Tā pulcina kopā cilvēkus. Tā runā ar mani arī šodien - ar manas vecmāmiņas-puspolietes skumjamām acīm, līdzjūtības vārdiem vietējo poļu sabiedrībā, plandošo svecīšu liesmu jūru un vīstošajiem ziediem Varšavas ielās (un ne tikai tur), tā runā ar sagrozītajām vēstures lapām, neizpratni par 70 gadus seno nodarījumu, ar mulsumu par zināmu vēstures atkārtojumu Katiņā. Tā neatstāj vietu jautājumam par to, cik labs vai tasinīgs politķis bija/nebija Polijas prezidents, tā raugās uz būtisko. Jocīgi, ka aisnis tomēr padara piederīgu kaut kam svešam un nepazīstamam. Šī balss ik pa laikam spēj nomākt visas citas skaņas un liek apjaust, kas patiesībā esi un no kurienes nāc. Tā ir toleranta, pieklājīga un neuzbāzīga balss, kas nerunā, ja nevēlies to uzklausīt. Protams, daļēji šīs jūtas ir arī solidaritāte sērās ar visu pasauli. Jā, patiesi, arī "solidaritāte" - viens no pirmajiem dzelzs priekškara pretspariem - ir tieši Polijas lolojums.

Asinsbalss un solidaritāte.

jet d’eau [žetdō]

Gremdējoties atmiņās par tikai nedēļu senajām brīvdienām, pagūglēju informāciju par vienu no vietām, kas man iekrita sirdī.

Daži interesanti fakti par Ženēvas strūklaku, kas burtiskā tulkojumā latviski nozīmē Ūdens metējs:
-- redzama no 10km augstuma
-- 140m augsta
-- sekundē „izšauj” 500 litru ūdens
-- strūklaku darbina 2 500 KW sūkņi, kas darbojas ar 2400 voltiem un patērē vairāk nekā 1 megavatu elektrības (atzīšos, tas man neko daudz neizsaka). Tētis aprēķināja, ka stundā šāda strūklaka izmaksā ~ LVL 40
-- ūdens izšaušanas ātrums ir 200km/h

Suvenīru bodē redzējām kartiņu, kuras ideju gribējās īstenot arī dzīvē un pēc vairākiem mēģinājumiem tas vairāk vai mazāk arī izdevās. Mana ceļabiedre izteicās, ka šāda veida ilgstoša pozēšana ir ļoti laba pazemības audzināšanai. Lūk rezultāts, mazliet šķībs un tomēr:

Varbūt kādreiz iemācīšos smuki ielikt video pa taisno šiet, bet pašlaik jāizlīdzas ar saiti uz manu šīs nedēļas pavsarīgo tuci-tuci hītu: (labots: māku!!! Paldies, Andri S.!)

Pirmie 20+ km un jauni vasaras raibumi

Pēc īsas darba nedēļiņas, kurā tomēr jau mazliet paspēju nogurt, šodien atklāju savu velo sezonu. Pēc aizmugurējās riepas, kas gaidās atkal ripot ziemā bija dziļi nopūtusies, sapumpēšanas devos uz otru Daugavas krastu. Dzimusi un augusi rīdziniece, bet tikai kādas pāris reizes esmu bijusi Zaķusalā, bet nekad ne Lucavsalā un kur nu vēl Kazas sēklī (kas izrādās ir Lucavsalas tālākais gals). Biju dzirdējusi par „Lucavsalas airiem” un man bija aptuvena nojausma, kura sala tā varētu būt. Izrādās, tur pat cilvēki dzīvo, bet lielāko teritorijas daļu aizņem dārziņi un nolaistas būdas, tagad – pavasarī atklājies ziemas „kultūrslānis”, bet, cerams, ka tas tikai līdz Vislatvijas talkas dienai (24.aprīlis, ja nemaldos). Ripinājos un brīnījos pārsteigumā par šādas vietas esamību – salas krastā čum un mudž no makšķerniekiem, piknikotājiem, kas jāsaka ne īpaši estētiskajos krastos sastellējuši galdus, sakurinājuši grilus, iemet pa graķītim, šaurā un bedrainā ceļa malās stāv diezgan šikas mašīnas. Vārdu sakot – vesela subkultūra, jo redzams, ka šie cilvēki te nav pirmo reiz. Cik jauki būtu, ja Lucavsala, kas patiešām ir skaista un arī ģeogrāfiski tīkama vieta, būtu iekopta zaļā zona, kurā pašpacierēt, paskriet, skrituļļot un atpūsties izmocītajiem pilsētniekiem un, tuvojoties vakaram vai kādam attālākam salas stūrim, nebūtu jājūtas neomulīgi. Lūdzu, tikai supermārketu kārtējo neceliet.

Interesanti iepazīt savu pilsētu. Tā piemēram pirms vairākiem gadiem rajonā aiz ostas un muitas zonas (toreiz vēl Anrejosta nebija top vieta), nejauši vizinoties kur-acis-rāda iemaldījos Kaķusēkļa dambī – vietiņa pavisam tuvu centram, bet ar mazpilsētas cienīgu auru un baltiem gulbjiem mazā dīķītī.

Redz, cik netālu var atrast atšķirīgo un nesaprotamo – nav nepieciešams šķērsot valstu robežas un okeānus, paraugies tikai pāri žogam un pārsteigumā iepletīsies acis.

Iepazīsti savu dzimto zemi!

pavasara dvesma

Pēdējās dienās esmu redzējusi tik daudz skaistu dabas skatu, kalnu un zilas krāsas, ka pat vakarā aizverot acis redzu sniegotas virsotnes un kalnu ieskautus ezerus. Tāpēc arī ieviestas izmaiņas mana "ceļa" noformējumā. Gan jau dzīvē pamazām ielavīsies arī ierastās krāsas, bet pagaidām enerģijas pieplūdums, mazliet pavasara saulē iedegusi seja un pozitīvs fizisks un garīgs lādiņš ir mani sabiedrotie!