Man šķiet, ka dzīslās nemaz nav jārit poļu asinīm, lai justu līdzi nedēļas nogales traģēdijai. Tomēr kaut kāda daļa poļu asiņu manī ir, un šajās dienās klusi dun asinsbalss. Tā ir runājusi ar mani Latgales āres, kurās es pati nekad fiziski neesmu dzīvojusi, bet kuras ir manu senču mājas un kuras padara mani tām piederīgu. Tieši šī balss ļauj man sajust siltumu no aukstajām laukakmeņu mūru drupām, kas reiz bija vectēva mājas, šī balss liek man katru vasaru izlauzt taku caur nātrēm un brikšņiem uz upīti, kas vairs nemutuļo kā kādreiz. Tā pulcina kopā cilvēkus. Tā runā ar mani arī šodien - ar manas vecmāmiņas-puspolietes skumjamām acīm, līdzjūtības vārdiem vietējo poļu sabiedrībā, plandošo svecīšu liesmu jūru un vīstošajiem ziediem Varšavas ielās (un ne tikai tur), tā runā ar sagrozītajām vēstures lapām, neizpratni par 70 gadus seno nodarījumu, ar mulsumu par zināmu vēstures atkārtojumu Katiņā. Tā neatstāj vietu jautājumam par to, cik labs vai tasinīgs politķis bija/nebija Polijas prezidents, tā raugās uz būtisko. Jocīgi, ka aisnis tomēr padara piederīgu kaut kam svešam un nepazīstamam. Šī balss ik pa laikam spēj nomākt visas citas skaņas un liek apjaust, kas patiesībā esi un no kurienes nāc. Tā ir toleranta, pieklājīga un neuzbāzīga balss, kas nerunā, ja nevēlies to uzklausīt. Protams, daļēji šīs jūtas ir arī solidaritāte sērās ar visu pasauli. Jā, patiesi, arī "solidaritāte" - viens no pirmajiem dzelzs priekškara pretspariem - ir tieši Polijas lolojums.
Asinsbalss un solidaritāte.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru