darbvirsma

Šis attēls jau pāris nedēļu kā rotā mana datora darbvirsmu. Tas lāgiem saskan ar dienas dziesmu vai  drīzāk frāzi ("... un atceries, ka dzīve ir tāds mirklis īss...", "...un kas pažēlos reiz tos, kas viens otru nesastapa ...", "...nevar saprast, vai ievas zied vai lakstīgalas..." u.c.), tas uzjunda ceļa atmiņas un alkas un iedvesmo - vienkārši un nesatricināmi.

65 akurāt

Sezonas lielkoncerts un lielballe.

Nedēļa pirms koncerta bija dulla – mēģinājumi beidzās tikai pēc pusnakts un likās, ka koncertu var atcelt, jo skatītāju acīm nebūs nekāda prieka. Bet tavu laimi – viss izvērtās gluži otrādi. Vadība saka, ka noteikti sezonas, ja ne pēdējo divu labākais koncerts.Arī skatītāji sirsnīgi komplimentē.

Dažas kļūmes tajā nedēļā bija jaukas odziņas visam: apliet prosu un velti gaidīt, kamēr tā uzbriest, domājot, ka tas ir kuskuss.

Paņemt uz pēdējo svarīgo mēģinājumu balles kurpes (!), jo arī tās stāv dzeltenā maisiņā, un cik tad dzeltenu maisiņu var skapītī būt? Izrādās, ka tieši divi! Nekas cits neatliek kā vilkt izdilušās čībiņas, un līdz pusnaktij caura ir arī zeķe.

Un kronis visam – piektdienas vakarā aiziet uz Vecrīgu „uz vienu aliņu” un pārrasties mājās piecos no rīta un pamosties vēl reibonī. Joprojām bezmugurkaulnieks.

Šo koncertu domās veltīju cilvēkam, kurš uz maniem koncertiem vairs nekad nenāks, kaut vienmēr to darīja ar prieku – sanāk tāda kā deja debesīm. Un tāda tā arī bija – viegla un dzīvespriecīga, izbaudot katru soli un kustību.

Bijušo dejotāju apsveikumi koncerta beigās bija tik sirsnīgi, patiesi un personiski, ka nav šaubu – ar Ritenīti kopā noripotais ceļa posms ikvienam ir bijis īpašs. Priecājos, ka menējais vēl turpinās.

Un kas nu par svētkiem bez pienācīgas balles līdz rīta treļļiem un vēl ilgāk. Smalka bohēma un izlaiduma sajūta. Atgriežoties mājās, pulkstenis rādīja maratonistu starta laiku.

Prieks būt kopā! Paldies katram un visiem.

Piecgades saucējs

Ceļš uz Ventspili sākās kā svētki: mašīnā pikniks – saldējums ar zemenēm un rabarberu plātsmaize kaut ārā ceļa remonts un lietus. Brauciena iemesls Liedaga jubilejas koncerts, bet tiek sadarītas vēl citas labas lietas, piemēram, sen gaidīts skrējiens pa V-pili (paldies Tulx par kompāniju!). Šogad vienos svētkos - tikko Ritenītim 65, tagad Liedagam 20, drīz VeA 15. Kopā - 100!

Pirms dejas sākuma mazliet nodreb kājas, notrīs sirds, bet, kad atskan „Saucējs sauca aiz upītes, es nezinu, kas tur sauc…”, tad ir tikai deja, kājas pašas atrod ceļu un rakstu.

Vai bole ir bole tikai tad, ja ir smukā apaļā traukā un gatavota no smalkām sastāvdaļām – zemenēm, šampanieša utt.? Nē, bole ir bole, arī 3 litru kompota burkā. Bole joprojām ir bole, ja, sniedzoties pēc piesūcinātā auglīša, burkā iesprūst roka. Īsta bole ir tāda, kas ceļo no rokas rokā un nekad neizžūst un kurā no rīta pēc balles atrodami salieti visi pārpalikumi no galda. Īsta balle ir tāda, kurā, beidzot spēlēt muzikantiem, dejas turpinās pašu dziedātu dziesmu pavadījumā un kurā pēkšņi uzrodas runājošs mūzikas automāts. Īsta jubilejas balle ir tāda, kura nebeidzas pat tad, kad uzaususi liela diena. Kad pilnā balsī dzied „skaista ir jaunība” un mazliet klusāk „tā nenāks vairs”... Reizi piecgadē tā var. Pamosties uz nezināt, vai gadījumā neesi izlaidis vienu dienu vai varbūt visu piecgadi.

Pēc tādas ballītes uz brīdi šķiet, ka esi kļuvis par pieciem gadiem neprātīgāks un par pieciem gadiem laimīgāks. Es saku - uz brīdi, jo īstā dzīve ir cita un tādēļ jau svētki ir svētki, ka tos svin, lai pēc tam atcerētos. Nebūtu īsti normāli mājās vakaros malkot grādīgos dzērienus no trīslitrenes. Jā, jā, arī ikdienu var un vajag „svinēt”, bet tur runa ir par citu līmeni, kas, starp citu, man šķiet, ir dziļāks un sarežģītāks. No utopiskās sērijas „ieraudzīt pasauli smilšu graudā.”