Nedēļa pirms koncerta bija dulla – mēģinājumi beidzās tikai pēc pusnakts un likās, ka koncertu var atcelt, jo skatītāju acīm nebūs nekāda prieka. Bet tavu laimi – viss izvērtās gluži
otrādi. Vadība saka, ka noteikti sezonas, ja ne pēdējo divu labākais koncerts.Arī skatītāji sirsnīgi komplimentē.
Dažas kļūmes tajā nedēļā bija jaukas odziņas visam: apliet prosu un velti gaidīt,
kamēr tā uzbriest, domājot, ka tas ir kuskuss.
Paņemt uz pēdējo svarīgo mēģinājumu
balles kurpes (!), jo arī tās stāv dzeltenā maisiņā, un cik tad dzeltenu
maisiņu var skapītī būt? Izrādās, ka tieši divi! Nekas cits neatliek kā vilkt izdilušās čībiņas, un līdz pusnaktij caura ir arī zeķe.
Un kronis visam – piektdienas vakarā aiziet uz Vecrīgu „uz vienu aliņu”
un pārrasties mājās piecos no rīta un pamosties vēl reibonī. Joprojām bezmugurkaulnieks.
Šo koncertu domās veltīju
cilvēkam, kurš uz maniem koncertiem vairs nekad nenāks, kaut vienmēr to darīja
ar prieku – sanāk tāda kā deja debesīm. Un tāda tā arī bija – viegla un dzīvespriecīga,
izbaudot katru soli un kustību.
Bijušo dejotāju apsveikumi
koncerta beigās bija tik sirsnīgi, patiesi un personiski, ka nav šaubu – ar
Ritenīti kopā noripotais ceļa posms ikvienam ir bijis īpašs. Priecājos, ka menējais vēl turpinās.
Un kas nu par svētkiem
bez pienācīgas balles līdz rīta treļļiem un vēl ilgāk. Smalka bohēma un izlaiduma sajūta. Atgriežoties mājās,
pulkstenis rādīja maratonistu starta laiku.
Prieks būt kopā! Paldies katram un visiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru