es tomēr esmu caca

Kaut arī vairākkārt esmu pukojusies, ka meitenes nevar atļauties darīt daudz ko tādu, kas piedien puišiem – nu te es nedomāju malku zāģēt vai akmeņus šķelt, bet gan visādi izdarīties un uzvesties (tipiskākais, bet ne labākais piemērs, ko varu minēt, ir izdarības jackass stiliņā). Tomēr, šovasar ielās (un skatlogos) redzot tik daudz skaistu kleitu, priecājos, ka varu tās vilkt! Vēl viena kārdinātāja iegūlusi manā skapī un vainas apziņā. Zaļa kā salātlapa (vai varbūt sienāzis, ko šovakar pieķēru lēkājam savā istabā), zila kā lietusmākonis un koša kā Krimas lavandu pļava. Ak, tā ir mīlestība no pirmā acu skata.

viens. gaisā karājas pavediens.

Rakņājoties mantās atradu dzejas... savas. šķirstīju un nesapratu, kad gan es varēju tā rakstīt. Patinu lenti atpakaļ, parēķinu un nobālu. Pagājuši vairāk nekā 8 gadi. Lasot neviļus prātā nāk brīnišķīgs J.Liepnieka raksts no laikiem, kad viņš vēl rakstīja slejas Klubā. Tajā viņš raksta par to, ka cilvēka dzīvē pienāk brīdis, kad viss jau izbaudīts un zināms, ka viss pārējais pēc pirmās pieredzes ir tikai atkārtojums, kurā jau zināsi, kā jutīsies. Viņš raksta: „Vienīgais interesantais notikums, kas mani sagaida, ir nāve. Vienīgais, par ko man nav nekādas nojausmas, vienīgais pilnīgi nezināmais, vienīgais, ko vēl varētu izgaršot visās detaļās un, to darot, atkal būt tikpat dzīvam, kā zaudējot nevainību.”

Vai toreiz es biju cits cilvēks, jo jutu pirmo reizi? Protams, tālāk publiskotās rindas ir tikai muļķa skuķa prātuļojums, tomēr mani nepamet jautājums, kāpēc tagad nespēju sarindot pat teikumu? Es taču nejūtu mazāk.

Toruden tu aizlidoji kopā ar dzērvēm kāsī,

Un vairs neatgriezies.

Es ik dienas stāvēju un sliekšņa

Pakāpusies uz vecās ābolu kastes

Un gaidīju Tevi atgriežamies.

Bet tu neatlidoji ne topavasar, ne nākam, ne aiznākam...

Tu domā, ka es tevi aizmirsu?

Nē, es joprojām gaidīju Tevi uz sliekšņa.

Lija lietus, bet es stāvēju

Un manu acu priekšā zibēja pagātnes laimīgās ainas:

Mēs divi vien pa peļķēm bradājām

Un smējāmies, jo bija labi, tik labi..

Kādu vakaru es nolēmu, ka

Pārcelšos dzīvot uz zvaigznes

No tās es labāk varēju redzēt

Katru, kas lido, ja nu gadījumā atlido arī tu.

Bet tu tā arī neatlidoji,

Līdz zvaigzne, uz kuras dzīvoju izdzisa.

28.10.2001

Toreiz man vēl nebija pilni 16. Tagad vairs nav pilni 100. Es nekoķetēju, virsrakts ir mans jaunākais sacerējums.

Pusgads bez draugiem

Pusgads bez īstiem dzīviem draugiem būtu daudz grūšāks. Šis bez virtuālajiem (kas, ticu, lielākoties nemaz i nav pamanījuši manu zudumu) nemaz tāds nebija. Ko esmu zaudējusi? – varbūt neesmu redzējusi dažus cmukus biužukus un tagad nevaru apspriest jaunākās baumas (arī, protams, pa foto aci noskatītas – kam bērns, kam vīrs/sieva, kas pametis dzimteni). Varbūt arī par mani tagad zināms ir vēl mazāk, bet ziniet, arvien no jauna pārliecinos, ka less is more (varu pārtulkot: mazāk ir vairāk :D). Kam mani vajadzēs, tas tāpat atradīs, kā man pietrūks, to meklēšu. Es nesaku, ka nekad nenākšu atpakaļ, bet pagaidām vēl ne. Mamma man jautā, vai tagad ir stilīgi nebūt dr.lv (viņa tur ir), es saku – domāju, ka nav stilīgi. Ne stilīgi, ne nestilīgi. Kas vispār ir stilīgi? Man, piemēram, šķiet stilīgs Pusija istabā piekārtais palags aizkaru vietā. Brīvība, tas, lūk, ir stilīgi.

dziedundejo.lv

Šodien sapratu, kāpēc mazie dejotāji vienmēr dejo pastalās, nevis kurpēs - kāja taču tik ātri aug, ka nevar spēt apavus nedz nodancot, nedz pirkt jaunus.

Skototies uz mazajām dedzīgajām un zinātkārajām acīm un spurainajām biželēm, reto piena zobu smaidu un intervijām ar mazajiem ķipariem, nākas secināt, ka esmu īsta tēva meita, proti, esmu mantojusi viņa sentimentu, un manās acīs sariešas prieka šķidrums. Neviļus atceros, ka šķiet vēl pavisam nesen piedalījos savos pirmos deju svētkos (1995.gadā). Tad lepojos, ka varu vilkt tautastērpu, kam brunči pāri celim, jo tad jau esi lielais - līdz tam jādejo ar maziem leļļu svārciņiem. Toreiz mēģinājumi notika Spilvas pļavās, majās mani gaidīja kā varoni ar zemenēm un ļāva daudz atpūsties. Mamma uz katru koncertu pina jaunus un arvien krāšņus vainagus un tik ciešas bizes, ka varēju izaugt arī par aziātu. Otrajos svētkos (2000.gadā) mugurā jau pavisam garie svārki un galvā pašas pīti vainagi. Izaugusi. Kopš tā laika pagājis pulka gadu, bet vēl tagad nēsāju 2000.gada svētku t-kreklu. Var jau būt, ka pēdējo 10 gadu laikā garumā īpaši neesmu stiepusies, tomēr, gribot negribot, jāsecina, ka esmu daudz maz pieaugusi (lūdzu nejaukt garumu ar lielumu). Izauguši ir arī citi - ar prieku noraugos, kā šogad skolēnu dziesmu un deju svētku atklāšanas pasākumā Latvijas himnu diriģē mans klases biedrs. Laiks iet, bet svētku prieks, neatkarīgi no aktīvas vai pasīvas līdzdalības, paliek.

Gar manu māju uz 93.vidusskolu brauc appušķots autobuss ar svētku dalībniekiem no Jēkabpils. Sutīgajā jūlija vakarā, man nemanot, pilsētā ir iebraukuši svētki.