Rakņājoties mantās atradu dzejas... savas. šķirstīju un nesapratu, kad gan es varēju tā rakstīt. Patinu lenti atpakaļ, parēķinu un nobālu. Pagājuši vairāk nekā 8 gadi. Lasot neviļus prātā nāk brīnišķīgs J.Liepnieka raksts no laikiem, kad viņš vēl rakstīja slejas Klubā. Tajā viņš raksta par to, ka cilvēka dzīvē pienāk brīdis, kad viss jau izbaudīts un zināms, ka viss pārējais pēc pirmās pieredzes ir tikai atkārtojums, kurā jau zināsi, kā jutīsies. Viņš raksta: „Vienīgais interesantais notikums, kas mani sagaida, ir nāve. Vienīgais, par ko man nav nekādas nojausmas, vienīgais pilnīgi nezināmais, vienīgais, ko vēl varētu izgaršot visās detaļās un, to darot, atkal būt tikpat dzīvam, kā zaudējot nevainību.”
Vai toreiz es biju cits cilvēks, jo jutu pirmo reizi? Protams, tālāk publiskotās rindas ir tikai muļķa skuķa prātuļojums, tomēr mani nepamet jautājums, kāpēc tagad nespēju sarindot pat teikumu? Es taču nejūtu mazāk.
Toruden tu aizlidoji kopā ar dzērvēm kāsī,
Un vairs neatgriezies.
Es ik dienas stāvēju un sliekšņa
Pakāpusies uz vecās ābolu kastes
Un gaidīju Tevi atgriežamies.
Bet tu neatlidoji ne topavasar, ne nākam, ne aiznākam...
Tu domā, ka es tevi aizmirsu?
Nē, es joprojām gaidīju Tevi uz sliekšņa.
Lija lietus, bet es stāvēju
Un manu acu priekšā zibēja pagātnes laimīgās ainas:
Mēs divi vien pa peļķēm bradājām
Un smējāmies, jo bija labi, tik labi..
Kādu vakaru es nolēmu, ka
Pārcelšos dzīvot uz zvaigznes
No tās es labāk varēju redzēt
Katru, kas lido, ja nu gadījumā atlido arī tu.
Bet tu tā arī neatlidoji,
Līdz zvaigzne, uz kuras dzīvoju izdzisa.
28.10.2001
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru