sestdiena, 2010. gada 29. maijs

groziņvakars

Pirms dažām dienām noskatījos filmu „Bucket list”, kurā kā ja droši vien zināt ir par diviem padzīvojušiem kungiem, kas uzzinājuši, ka drīz mirs, cenšas iespēt izdarīt lietas, ko būtu vēlējušies izdarīt dzīves laikā. Jau ieminējos par savu pirms dažiem gadiem veidotu sarakstiņu, ko nesen uzgāju. Tajā minētās lietas nebija diži un grūti sasniedzami mērķi, arī ne tādas , kurām būtu kāda nozīme, ja tajās mērītu dzīves jēgu. Tās bija vienkāršas lietas, tomēr neviltots bija mans smaids brīdī, kad daudzas no tām varēju atķeksēt kā izdarītas. Vēl jo lielāks prieks par to, ka tās nekad nav bijušas par pašmērķi („lūk, šis man jāpadara ķeksīša pēc”), bet gan piepildījušās dzīvei ritot savu gaitu – īstajā laikā, īstajā vietā, ar īstajiem cilvēkiem un īstu impulsu vadītas. Grasos izveidot jaunu sarakstu un arī to ar salīdzinoši vienkāršām lietām (piemēram, kādu grāmatu izlasīt, kur aizbraukt, ko pagatavot utt.), noglabāt to kādā no plauktiem, lai atkal atrastu pēc vajadzīgā laika. Protams, ka šāda uzskaitījuma esamība vai neesamība neietekmē tur ierakstītā piepildīšanos vai nepiepildīšanos, toties pēc kāda laika ļauj redzēt cik pareizā/nepareizā (vispār ko gan šie vārdi nozīmē?) esi gājis vai ļāvis, lai tevi nes. Varbūt, ka tā arī notiek virzība pa dzīvi, – neapzināti piepildot mazos mērķus, kas nemanot ļauj īstenoties lielajam. Bet varbūt vai arī visdrīzāk ir pavisam citādāk nekā nojaušu.

šīs nakts koncerta noskaņās, kā arī gaidot skaistu rītu:


svētdiena, 2010. gada 23. maijs

21 097.5m

Ja ne tagad, tad kad? Neliels ieskats manā pirmajā pusmaratona skrējienā. Man tas bija notikums un izaicinājums.
Neskatoties uz to, ka par gaidāmo startu sāku uztraukties jau savlaicīgi (dažas dienas iepriekš), tomēr pēdējās pāris dienās rīkojos visai bezatbildīgi - ļāvos nakts (uz)dzīvei ar visām no tām izrietošajām sekām (nākamās dienas pārtika sastāvēja pārsvarā no kefīra) un pat pēdējā vakarā gulēt aizgāju tikai plkst. 2os, tādējādi pirms svarīgā notikuma sev atvēlot tikai 5 stundas miega. No rīta paklausīgi noņammāju auzu pārslu putru ar medutiņu, tik pat paklausīgi somā iepakoju vecmāmiņas doto validola komplektu(!), uzklausīju mammas ieteikumus par to, ka nevajag pārcensties, un ar viegli drebošu sirdi devos uz centru. Starta laikam tuvojoties, sirds kļuva arvien mierīgāka un iepriekšējās dienas trauksme un bažas par to, vai spēšu, pamazām izgaisa. Iegāju atmosfēras baudīšanā un mazā lepnumā par to, ka man ir zaļš numurs nevis dzeltens kā vairumam. Protams, ka tas nav rādītājs, varbūt citam 5km cīņa bija smagāka un vērtīgāka nekā mans 1/2maratons. Un tomēr patīkami.
Skrējēju vidū bija arī gana daudz ārzemnieku, kuri skrienot vēroja arhitektūru un apkārtni, citi reizumis apstājās un fočēja. Viens vīrietis izdzirdējis, ka kāda latviete sarunājas ar francūzieti, pat pamanījās pajautāt, vai viņa (francūziete) ēdot gliemežus un ka viņam to daudz esot - audzējot. Gaidīju brīdi, kad paliks grūti un būs "es vairs nevaru" punkts, bet par brīnumu un laimi tas nemaz nepienāca. Trādi rīdi ralallā un esmu jau galā, medaļa kaklā, zieds rokā un gandarījums un prieks milzonīgs! Domāju, ka debijai un sagatavotības pakāpei arī uzrādītais laiks nav slikts: 2:11:33, ar ko es iekabinu pat Rīgas mēram!
Paldies manai uzticamajai līdzskrējējai Rimšai un fanu klubiņam (starp citu nākamgad mēs gaidām no vanšu tilta norullētus plakātus).
Pirms kāda laika kārtojot mantas, atradu 2007.gada sākumā rakstītu sarakstu ar lietām, ko dzīves laikā gribētu izdarīt. Viens no punktiem bija: noskriet maratonu. Es pat biju aizmirsusi, ka to vēlos, bet, re, pirmais solis ceļā uz to ir sperts. Solis, ko sper parasts cilvēks ar parastām kedām. Tātad to var ikviens. impossible is nothing.

pirmdiena, 2010. gada 17. maijs

coming soon

Nedēļas nogalē biju laukos. Pārsteidzošā kārtā pēc ziemas, kad sniegs pēc kaimiņu nostāstiem esot bijis līdz puslogam, neviena no apšaubāmas izturības konstrukcijām nav ne iebrukusi, ne salūzusi. Vienīgi, protams, vasaras telts, kas rudenī netika novākta, ir sapluinīta. Bet visādi citādi tieši lauku miers pēc atgriešanās Rīgas dunā visvairāk atgādina par vasaras tuvumu. Vasaras dvašu pakausī divkārt stipri man liek sajust pirmās odu kaujas (vai varbūt likumsakarība, jo šogad tiešām Lieldienās nešūpojos?); fakts, ka pa Latvijas ceļiem braucot konstanti ķer tikai vienu radio staciju un tā ir LR2, bet tas nevis kaitina, bet liek ilgoties pēc zaļumballes; lauku mājas smarža; silts lietus; darbi seno godību zaudējušā saimniecībā, kuriem neredz gala; tik reibinošās smaržas visapkārt. Kā, kā lai to visu patur?
Piecelties agrāk no rīta un iziet pļavā ar basām kājām. Nu labi, utopija, kaut vai uz balkona iziet un dziļi ieelpot ziedošo gaisu, lai plaušās ieķeras viena sēkliņa, lai sirdī izdīgst asns, kas arī pašam ļaus sazaļot un galu galā arī uzplaukt.
Vēlos šovasar biežāk celties agrāk (un reizēm gulēt iet tik vēlu), lai pati pārliecinātos, ka rīta stundai taču zelts mutē!

otrdiena, 2010. gada 11. maijs

pirmdiena, 2010. gada 10. maijs

visi svētki vienuviet

Sakāmā un jūtamā sakrājies daudzum daudz, pat nezinu, no kura gala sākt, tāpēc laikam nesākšu ne no viena, bet gan haotiski pa kripatiņai no savas domu jūras atraušu un uzklāšu uz elektroniskā papīra. Domu ir daudz un visas, protams, ir ļoti „gudras un dziļas”, bet apkopot sakarīgā plūdumā tās ir diezgan grūti. Tad grāmata jāraksta vai filma jāuzņem, vai jāaicina izdzīvot dzīve kopā.
Vakar no visa plašā svētku klāsta (uzvaras diena, mātes diena, Eiropas diena, svētdiena – pats par sevi) izvēlējos atzīmēt visas izņemot uzvaras dienu. Piedalījos Eiropas dārza svētkos Vērmanīti, prezentējot „apspiesto teātri”, kas ir sociālo problēmu risināšanas veids ar publikas līdzdalību. Tiek parādīta neliela etīde ar ne visai pozitīvu iznākumu un tad skatītājiem tiek lūgts padoms, ko varētu darīt citādāk, lai tā nenotiktu. Cēli sakot, tas ir mēģinājums nākotnei. Priecājos, ka tomēr parasti it kā pasīvie latvieši bija iekustināmi un līdzdarbojās.
Pa TV ziņās vērojot 9.maija parādi Sarkanajā laukumā un svinības tepat Rīgā, pārņem gaužām jocīga sajūta. Tik pat dīvaini parasti jūtos, ejot pa stacijas tuneļiem un gar centrāltirgus paviljoniem. Šī sajūta, šķiet, rodas apjaušot, cik dažādi – pēc sociālā slāņa, interesēm, dzīvesveida un ideoloģijas – ir cilvēki te pat līdzās. Viņiem šie svētki ir pa īstam. Dažiem tā ir visa dzīve – vienreiz gadā izvilkt visas medaļas, saspraust pie krūtīm, atlicināt naudu kuplam neļķu pušķim un grādīgam dzērienam, atcerēties „pobedu” un no sirds atminētos padomiju. Man tas nav pieņemami, jo īpaši, kad redzu to savā zemē, bet no otras puses, kas man devis tiesības nicināt šos svinētājus? Neviens. Mūsu dzīvības ir līdzvērtīgas (arī šī doma ir „apspiesto teātra” provocēta). Šogad ir Eiropas gads cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību. Kā rīkoties/domāt/būt, neatstumjot šos cilvēkus savā apziņā? Vienaldzība nav risinājums.
Mazliet paradoksāli, ka LTV vakar (nu tač’ uzvaras dienā) rādīja filmu par Hitleru. Pēc filmas noskatīšanās secināju, ka vēsturiskas filmas ir vienīgās, kurās vardarbības attēlojums ir pamatots, jo tas ir reāli noticis. Manuprāt, pārējais („mākslas vārdā”) rādītais ļaunums un vardarbība tikai kultivē to arī reālajā pasaulē.

Piekrītu Dostojevksim, kurš teicis, ka pasauli izglābs, nevis skaistums, bet labestība.
Labestība ir risinājums.