Pirms dažām dienām noskatījos filmu „Bucket list”, kurā kā ja droši vien zināt ir par diviem padzīvojušiem kungiem, kas uzzinājuši, ka drīz mirs, cenšas iespēt izdarīt lietas, ko būtu vēlējušies izdarīt dzīves laikā. Jau ieminējos par savu pirms dažiem gadiem veidotu sarakstiņu, ko nesen uzgāju. Tajā minētās lietas nebija diži un grūti sasniedzami mērķi, arī ne tādas , kurām būtu kāda nozīme, ja tajās mērītu dzīves jēgu. Tās bija vienkāršas lietas, tomēr neviltots bija mans smaids brīdī, kad daudzas no tām varēju atķeksēt kā izdarītas. Vēl jo lielāks prieks par to, ka tās nekad nav bijušas par pašmērķi („lūk, šis man jāpadara ķeksīša pēc”), bet gan piepildījušās dzīvei ritot savu gaitu – īstajā laikā, īstajā vietā, ar īstajiem cilvēkiem un īstu impulsu vadītas. Grasos izveidot jaunu sarakstu un arī to ar salīdzinoši vienkāršām lietām (piemēram, kādu grāmatu izlasīt, kur aizbraukt, ko pagatavot utt.), noglabāt to kādā no plauktiem, lai atkal atrastu pēc vajadzīgā laika. Protams, ka šāda uzskaitījuma esamība vai neesamība neietekmē tur ierakstītā piepildīšanos vai nepiepildīšanos, toties pēc kāda laika ļauj redzēt cik pareizā/nepareizā (vispār ko gan šie vārdi nozīmē?) esi gājis vai ļāvis, lai tevi nes. Varbūt, ka tā arī notiek virzība pa dzīvi, – neapzināti piepildot mazos mērķus, kas nemanot ļauj īstenoties lielajam. Bet varbūt vai arī visdrīzāk ir pavisam citādāk nekā nojaušu.
šīs nakts koncerta noskaņās, kā arī gaidot skaistu rītu:
