goroskops

Parasti horoskopus nelasu, ja nu vienīgi joka pēc, kad horoskopa "termiņš" jau beidzies, lai salīdzinātu, kas taisnība, kas ne. Šodien pie pusdiengalda tika šķirstīta Sestdiena, un nedēļas horoskopā (netceros, kurai zodiaka zīmei) bija teksts, kas mani vienkārši un absolūti sajūsmināja, aptuveni tāds: "sabiedrībā pazīstams politiķis pieņems lēmumu, kas jūs neapmierinās". Te vienkārši nevar neielikt kolu un lielo "D" burtu - :D Pārsteidzoša informācija sevišķi Latvijā, vai ne? Varūt nākamnedēļ varēs lasīt ko šādu: "ja dzīvojat Lielupes vai Daugavas tuvumā, uzmanieties no plūdiem, nodrošinieties ar pārtiku un laivu, saudzējiet kājas no mitruma." Tfu!

(ne)fotogēns

Darbā kolēģu iepazīšanas nolūkos no Personāldaļas saņēmām lūgumu nosūtīt foto un īsu aprakstu par sevi. Fotofrāfijā esot jābūt labi atpazīstamam un piedienīgā kondīcijā. Lai arī kuru mapi savos foto krājumos atvērtu, īsti atbilstošu bildi atrast bija grūti. Toties visai ātri izveidojās to bilžu tops, kuras pavisam noteikti sūtīt nevajag. Mazs ieskats tikai daļā no tām :D

Atceries: nekad neizliecies par to, kas tu neesi!

Oh, happy day JEB brainstorming

Šis ir mans šonedēļ līdz šim priecīgākais vakars, jo tas ir patiešām priecīgs, nevis nevaļīgs un īgns. Fuj, riebjas tie īgnie vakari, kā lai viņus padzen?

Brīdī, kad pamanīju, ka jūtos pacilāta un priecīga, nodomāju, ka tas laikam tādēļ, ka rīt ir piektdiena! Bet izrādās, ka tomēr ir vēl vairāki iemesli, proti:

Esmu piebeigusi 100-lapaino pūķi, kas visu martu gulēja uz sirds. Prieks, ka vismaz kaut kādas saprāta kripatas man lika noraidīt izklaides vakardienas vakarā, un tā vietā es varēju mierīgi patulkot (cik nu tas vispār iespējams pēc pilnas darba dienas, kurā tas vien darīts, ha, bet tāds jau man tas darbs ir, dāāā!). Un štrunts ar citiem x-lapainiem pūķiem, kas jau gaida atņirguši zobus.

Saņēmu e-vēstuli no māsas.

Lai cik paradoksāli tas būtu, jo ir taču marts, rīt ar otro piegājienu atklāšu savu ziemas sporta veidu sezonu, tas nekas, ka jau dzirdu lietus pakšķēšanu uz savas palodzes.

Paldies tiem, kas mani neaizmirst, pat, ja es viņus/jūs uz brīdi atstumju un it kā izslēdzu no savas dzīves. Drīzāk pati atslēdzos. Sirdī jau jūs neaizmirstu, bet saziņa pieklibo, ja netieku galā ar sevi. (Tad, protams, es atceros tos, kuriem ir vēl miljons reižu vairāk rūpju, un cilvēkus, kam tiešām puspasaules sāpes sakritušas virsū, – un tas nav no „anfērness” sērijas, kad nepamatoti šķiet, ka visa pasaule – vēji, sniegi, priekšnieki, utt. – pret tevi ir sazvērējusies, bet izrādās, ka vainīga ir tikai paša attieksme. Atcerējusies viņus, secinu, ka man sūdzēties nav par ko.) Būtu jādodas uz kādiem „self management” kursiem, kuros iemācīties, kā pārvaldīt sevi. Kāds man čukst, ka kursu nosaukums ir "dzīve" un tie ir ļoti dārgi, bet labi. hehehe. Paldies tiem, kas mani sameklē un pavelk! Neaizmirsīšu, atmaksāšu (ar labu, protams)!

Priecājos, ka esmu nokritusi no savas „gudrības” augstumiem un no jauna saprotu, ka manas zināšanas nav pat tik lielas, cik melns aiz naga. Pašapziņai – auč, jā, tai sāp, ka kulies kaut kur pa pakaļgalu, bet cik veselīgi tas motivē! Un pat ja galu galā izrādās, ka augstāk par savu dibenu uzlekt tomēr nevar, tad vienmēr varu mierināt sevi, sakot, ka labāk esmu laimīgs muļķis, nekā nelaimīgs gudrelis (pēc anlaloģijas - labāk brīvs putns nekā ieslodzīts karalis)! Bet, jā, kāpēc allaž gribas pārliecināties par to, ko jau zinām?

Pēc mazliet vairāk kā nedēļas sāksies atvaļinājums!

Redz, sanāk, ka prieks tomēr no brīvdienu garšas – no rītdienas piektdienas un gaidāmā atvaļinājuma.

Lai arī jums priecīgi!

valodnieka prieciņš

Šovakar šova "Dejo ar zvaigzni" noslēgumā neteica vairs (manām) ausīm griezīgo "Balsojums ir beidzies," bet gan "balsošana noslēgusies". Paši vēl piemetināja, ka tagad lapiņā jāieskatās, lai pēc gramatikas likumiem visu varētu pareizi pateikt. Sīkums, bet patīkami.

Tagad ar mierīgu sirdi un ausi var likties uz dusu, lai krātu spēkus jaunām cīņām. Lai salds Miedziņš, kura ideju ievietošanai šeit aizņēmos no Ditas.
Arlabunakti, draudziņ!

Roltōns, kas izglāba manu dienu

Šodien pēc neatminami ilgiem laikiem ēdu rolton zupiņu. Garšoja pēc koju trešā stāva gaiteņa un pirmā kursa, pēc viegli iereibušiem un vēliem piektdienu rītiem un bezrūpības. Šīs atmiņu un pašas zupeles garšas ievērojami uzlaboja šodienas visādi citādi diezgan draņķīgo noskaņojumu. Ņamm!

neglītā patiesība

Zane teica, ka Edijs teica (no sērijas viena tante teica), ka 80% darba top brīdī, kad ir plaicis 20% laika. Taisnība. Man te viens darbiņš, kura deadline strauji un nenovēršami tuvojas, bet es jau tagad gara acīm skatu, kā divas pēdējās dienas un naktis raušos mellās miesās un sārtās acīs, bet pagaidām... pff... pagaidām es pa vidu drukāšanai (vai varbūt otrādi) palasu ziņas, uzsitu kādu meiliņu (nozogu kādam tās 64 sekundes), papļāpāju, ietējoju un vēl šo tik pat noderīgu padaru (uzrakstu šo, hehe). Redz, bet pozitīvā puse ir tāda, ka šādā veidā var uzzināt savu spēju robežu un tās nebūt nav 6lpp dienā (es te par tulkošanu btw). Cik daudz cilvēks varētu padarīt, ja strādātu tik intensīvi kā tajā 20% laikā!!! Šajā ziņā gandrīz nekad, nē, patiešām nekad, nemācos no savām kļudām un es pat nevaru saprast kāpēc. Vecuma marazms vai jaunības maksimālisms?

Un mazliet k-kas glīts:

Vakar biju uz grupas "ēnas" semi-akustisko koncertu. Skaistum skaisti, tikai žēl, ka tīk īsi un krēsli tik neērti.

Līdz maratonam (man - pusmaratonam) atlikušas 10 nedēļas! Jau tagad jūtu starta satraukuma tirpiņas skrejam pa ķermeni. Rrrunnn-niga-niga-niga-rrun-rrunnn!

tulkošana zināšanu māte

Tulkojot vienu tekstiņu, uzzināju, ka cilvēka normālā uzmanība pēc jebkura e-pasta saņemšanas/izlasīšanas atgriežas pēc 64 sekundēm. Ja pārbauda e-pastu reizi pusstundā, tad mēneša laikā šādi zaudē 8 stundas (un te es nedomāju: „wow, vesela darba diena!”), bet ja saņem e-pastus ik pa 5 minūtēm, un darbā tas nav nekas neparasts, tad šādi cilvēks zaudē 8-12 stundas nedēļā! Esmu pieķērusi arī sevi, nevajadzīgi bieži pārbaudot e-pastu, kaut zinu, ka nekādu svarīgu jaunumu tur nebūs. Varbūt tikai pēdējā brīža piedāvājums doties pagozēties Turcijas saulē pa nieka 220 LVL uz nedēļu ar ēšanu 3x dienā un dzeršanu cik grib. Un salīdzinoši reti kāda noderīga ziņa. Ak, jā, protams, ir visādas „modīgas” programmas (piem., Outlook?), kas pašas paziņo par pienākušajiem e-pastiem, bet nu man tādas nav, tāpēc lieki virinu savas elektroniskās pastkastītes durtiņas. Bet jo dienas, jo mazāk. Patīkami taču uzdāvināt sev brīvdienu! Raksts par līdzīgu tēmu te.

Starpcitu, tieši tulkojot tekstu par 3D filmām, nolēmu tomēr aiziet uz Avataru. Redzēsim, vai arī mani piemeklēs "3dienu krāsainās pasaules efekts" (dzirdētas visādas brīnumainas atsauksmes pēc filmas noskatīšanās).

Jociņš, kas mani vakar pie pusdiengalda krietni sasmīdināja (ziniet, tās reizes, kad vienatnē pie sevis neganti smejies):
Narkomāns zvana ugunsdzēsējiem:
- Ātri brauciet šurp, deeeeg!
Ugunsdzēsēji:
- Sakiet, kā pie jums nokļūt?
- Kas jūs idioti esat? Ar lielo sarkano mašīnu!

salidojums un aizlidojums

Divu nedēļu laikā otrā ziņa par manu vienaudzi, kas atvadījies no šīs pasaules. Vai nav par daudz? Cilvēks, kā man šķita ģēnijs - ļoti talantīgs ķīmijā, jau vidusskolā mācoties sāka savu zinātnisko karjeru. Kā izrādījies - tik īsu. Mans Klasesbiedrs. Pavasarī būs salidojums, jo skolai 125 gadu jubileja. Satikušies mēs stāstīsim katrs par savām gaitām, citi par saviem bērneļiem, bet kāds neatnāks...

"Varbūt vienkārši nav lemts, lai tā būtu (..), bet varbūt ir lemts, lai tā nebūtu." (Khaled Hosseini)

Paldies, ka šodien jutu vēso, kūstošo sniegu uz saviem vaigiem, paldies, ka es esmu dzīva. Pateicies arī Tu.

smaida izvilinātāji

Paldies autoriem, lai arī kas viņi būtu, kas Krastmalas un 13.janvāra ielas krustojumā savēluši sniegavīru armiju! Vairāk foto te.

Veids kā atkal kļūt labam

Raidījumā „Province” Viktors Kalniņš (Viks) stāstīja savas domas par nepieciešamību pēc kvalitātes cenzūras, par dziesmu tekstiem ar vārdiem, bet bez jēgas. Domāju, ka mēs visi tādas dziesmas ikdienā dzirdam, bet visticamāk neklausāmies tajās. Viks apgalvo un nevaru nepiekrist, ka esam apkrauti ar informāciju, bet nezinām patiesās vērtības, esam ar vairākiem universitāšu grādiem, bet zinām mazāk nekā mūsu senči, kas skolā gājuši labi ja četras ziemas. Reizēm esmu lasījusi vairākas stundas naktīs teju līdz rītam, taču neatminos dienu, kad būtu nosēdējusi pie grāmatas, neatraujoties no tās. Šodiena tas notika – mana lasāmviela, kas noturēja nedalītu uzmanību, – Hāleds Hoseinī : "Pūķa ķērājs" (Khaled Hosseini : Kite Runner). Romāns, kas ne tikai pārliecinoši iziet kvalitātes cenzūru, bet arī paceļ latiņu, ne tikai ir ar jēgpilnu domu, bet ir arī skaisti pasniegts. Šķiet, otrā grāmata dzīvē, kas mani aizrauj un uzrunā līdz kaulam, kas liek pārdzīvot visu uz savas ādas un atstāj ārkārtīgi spēcīgu pēcgaršu (pirmā – Mārgareta Atvuda : "Kaķacs"). Kāds varbūt sacīs, ka maz esmu lasījusi vai esmu lasījusi sliktu literatūru, ja līdz šim ir tikai divas grāmatas, kas ierindojas manu grāmatu topa galvgalī. Es sacītu, ka šīs ir grāmatas, kuras atceros, kā iespēju dalīties galvenā varoņa visintīmākajos pārdzīvojumos, kas brīnumainā kārtā lielākās vai mazākās detaļās atklāj mulsinošu līdzību ar manu pašas dzīvi. Līdzību būtiskajās lietās – pamatos, uz kuriem būvēts cilvēks, neatkarīgi no tā, kur viņš dzimis un audzis, neatkarīgi no tā, vai viņš ir afgānis, krievs, amerikānis, eiropietis, latvietis, olimpietis, bezdarbnieks. Vienalga.

"Pūķa ķērāju" no sirds iesaku izlasīt ikvienam. Tas ir stāsts par visu cilvēcīgo, kā arī par mums rietumniekiem tik tālo dzīvi „kaut kur tur Austrumos”, kas šķiet neaizniezama, bet izrādās ir vēl trakāk – mums tā ir vienkārši prātam neaptverama realitāte – kaut kāda vieta no TV un 11/09 "autoru" midzenis. Stāsts ir par Afganistānu, neiedomājami ievainotu zemi un tautu ar dziļam rētām, par tās kādreizējo godību un izpostīto iespēju atdzimt. Stāsts nav tik daudz par to, ko jau labi pazīstam no citiem avotiem – saldām un nereālām Holivudas filmām ar allaž laimīgām beigām. Tas ir par savādāku un cēlāku mīlestību un draudzību nekā pazīstam, par bezgalīgu un skaistu uzticību un ziedošanos („tevis dēļ kaut tūkstoš reižu”), bet daudz vairāk par neglītajām, mulsinošajām un katrā cilvēkā mītošajām iezīmēm – gļēvulību, bailēm, vēlmi tikt nedalāmi mīlētam, vainas apziņu un vēlmi apklusināt sirdsapziņu visos iespējamos veidos. Romānā attēlots cilvēks, kurš reiz kļūdījies, bet saņēmis otro iespēju – veidu „atkal kļūt labam,” – spēj nomazgāt asinis no savām rokām un mainīt nākotni, uzdrīkstoties riskēt ar savu iesildīto vietu dzīvē. Cik (ne)daudzi no mums to darītu? Cik (ne)daudzi atļautu sevi pazemot, izvarot un galu galā iznīcināt, lai turētu solījumu draugam, kas izrādās īsti nemaz nav viņa upura vērts? Cik (ne)dadzi spētu to piedot šādam mirkļa vājumā nonākušam draugam? Cik (ne)daudzi pabarotu ciemiņu, kamēr viņu paša bērni cieš badu? Cik daudz mēs esam gatavi dot? Mana atbilde (protams, pēc mana mēra) ir: maz, neaudz, katrā ziņā – par maz.

Noskatījos arī filmu, kas uzņemta pēc šīs grāmatas. Neesmu redzējusi nevienu filmu, kas būtu labāka par grāmatu, pēc kuras tā veidota, un šī nav izņēmums, kaut jāsaka, ka tā tomēr ir visautentiskākā filma pēc grāmatas motīviem, ko esmu redzējusi. Ir vērts noskatīties, bet izlasīt, protams, ir pavisam kas cits. Tas ir izdzīvot.

Citāti, kas aizķēra:

• „Ir tikai viens grēks, tikai viens. Un tas ir zādzība. Katrs grēks ir tikai kāds zādzības paveids. Nogalinot kādu cilvēku, tu nolaupi viņam dzīvību. Tu laupi sievas tiesības uz vīru, atņem bērniem tēvu. Kad tu melo, tu atņem kādam tiesības uz patiesību. Krāpjoties tu nozodz tiesības uz godīgumu.”

• „Mīlēt vienādā mērā, bet dažādi”

• „(..) domāju – vai tā dzimst piedošana – nevis ar spožu mirdzumu un fanfaru skaņām, bet ar to, ka sāpes savāc savas mantas, sapako tās un nemanāmi aizslīd nakts tumsā”

Nākamais, ko lasīšu no Hoseinī, ir "A Thousand Splendid Suns" - domājams arī kaut kas labs.