The slower we move the faster we die???

Liels prieks par latviešu brālīšu Šicu olimpisko sudrabu! Beidzot uz brīdi klusums no burkšētāju puses, kas saka, ka Latvijas delegācija Vankūverā ir tūristi un to vien dara kā tērē nodokļu maksātāju naudu, kas ņirgājas par latviešu slēpošanā iegūtajām vietām 60niekā vai 70niekā, un laikam būtu priecīgi, ja sacensībās piedalītos vien trīs sportisti - lai katram tiek pa medālim! Šogad gan slēpošanā nepiedalās pārstāvis, šķiet, no Kenijas, kas parasti finišā ieslēpoja pēdējais, bet tik un tā vienmēr tika sagaidīts ar gavilēm un ne kā zaudētājs. Tā tikai latvieši katru savējo, kas nepakāpjas uz goda pjedestāla un kuram neliek lauru vainagu galvā, norej un sūta daudzas mājas tālāk. Žēl pašu rējēju, vienmēr brīnos par interneta anonīmo komentētāju nihilistisko attieksmi, tāpēc komentārus cenšos nelasīt. Jocīgi, ka par M.Rubeņa 11.vietu ir daudz vairāk negatīvu komentāru nekā apsveikuma vārdu olimpiskajiem vicečempioniem Šiciem. Man gan šķiet, ka būt kaut pasaules labāko 20niekā (un arī citādākā „-niekā”, kaut simtniekā) ir gods un, protams, gadiem ilga darba rezultāts. Es nevaru sevi piespiest izkāpt no gultas, lai dotos skriet ziemā, kaut esmu apņēmusies trenēties un pavasarī piedalīties pusmaratonā. Es priecājos par katru, kas var!
Vakar manās ausīs nāca arī kāda ļoti skumja ziņa. Jauna, ziedoša, bet jau daudzcietuša cilvēka nāve. Pirmā man zināmā tik jauna cilvēka nāve. Domāju par biezo sniega segu, sasalušo zemi un tajā kopā ar viņas sapņiem un cerībām guldītu jaunu sievieti. Es nejautāju kāpēc, jo uz šo jautājumu atbildes nav, nekad nav un nebūs. Uz atvadām visticamāk neiešu, bet ja iešu un ja būtu vasara, es nestu lielu puķuzirnīšu pušķi – tieši tāpat kā kāzās. Varbūt vasarā...

pārsteigums

Diena kā diena, viss rit savu ierasto gaitu. No galvas zinu, kā daži kolēģi vienbalsīgi pateiks "čau" un sinhroni pacels galvu, kad es atvadījusies iešu ārā pa durvīm. Tas man allaž liek smaidīt. Bet ārā pavisam negaidīts pārsteigums - plkst. 17:30 ir gaišs! Dienas kļūst garākas, un pavasaris tuvojas!

Vai mēs vispār pamanītu, kā paiet gads, ja nemainītos gadalaiki, ja dienas nesarautos un atkal neizstieptos, ja nevajadzētu mainīt sezonas drēbes - kažokus pret plānām kleitām? Pašlaik kūst vēl viena dzīves ziema.

atrgriešanās

uz skatuves dēļiem. Šoreiz ne ar deju kolektīvu (kas gan man tas ļoti patiktu), kur, ja nostulbojas viens cilvēks, to var nepamanīt, bet gan uz skatuves, kur, ja esi muļķa lomā, to pamana gandrīz visi. Pēc ļoti daudzu gadu pārtraukuma (ja nemaldos - 5,5) uz vismaz kādu brīdi - nezin' gan cik ilgu - atkal esmu nokļuvusi pie savas kādreiz tik mīļotās un piekoptās skatuves mākslas. Šoreiz improvizācijas teātrī, spontānu domu un darbību virpulī. "Klauni," teica mana vecmāmiņa, kad pus pa jokam, pus nopietni teicu, ka gribu stāties aktieros. Atgriešanās , lai arī nejauša, gandrīz kā viss dzīvē, ir patīkama un vismaz atlikusī pussezona (jā, dzīvi var mērīt arī sezonās), ceru, būs piepildīta un interesanta.

banaļņiks - galvenokārt par sniegu

Jau nedēļu vēlos kaut ko uzrakstīt – kopš sveču dienas. Starp citu, tautas ticējumi vēsta, ka, ja sveču dienā kaut uz brīdi uzspīd saule, būšot laba vasara; laba – laikam domāts saulaina. Vispirms par sniegu. Pagājušajā nedēļā par spīti pirmdienas lielajam putenim, otrdien vismaz Rīgā uz brīdi spīdēja saule, padarot pasauli nevis vienkārši balstu, bet žilbinošu. Bridu pa netīrītajām ielām un smaidīju. Kā lai nesmaida – tranktorītī-sniega šķūrī priecīgi dragā šoferis, kājas slīd uz visām debespusēm, izņemot līkumu, iešļūcu iekšā tantiņā, no transporta var izkāpt tikai pārvarot kupenu, kas vismaz līdz ceļiem. Mašīnu troksni slāpē sniegs, liekas, ka eju pa ielu viena pati kaut arī blakus uz brauktuves neparasti gara auto rinda. Domāju, kāpēc par sniegu saka, ka to „tīra” kaut arī rīkojas ar lāpstu? Citiem darba rīkiem ir savi darbības vārdi: ar grābekli grābj, izkapti – pļauj, kapli – kaplē, labi, jā, ar lāpstu rok (vai varbūt arī „lāpsto”?), bet vari arī sniegu? Nosacīti. Vajadzētu kādu labāku vārdu. Dīvaini, ka Grīziņkalnu, piemēram, tīra vesela brigāde (laikam „100 latu programmas” dalībnieki, kas strādā „Rīgas dārzi un parki”), bet blakus Pērnavas iela ir brienama. Neloģisks darba un enerģijas sadalījums. Šajā pašā sakarā diena.lv lasīju rakstus Rīgas Domes vadītāju solījumiem „novērst haosu”, „izvest sniegu” utt. Vienu no retajām reizēm bija interesanti palasīt komentārus – asprātīgus un politiskus, viens no labākajiem jaunvārdiem, ko tur atradu „Ušlers”. Jocīgi, ka pie mums pat dabas parādības (sniegputenis) kļuvušas politiskas. Sniegs, šis apolitiskais baltums, ko pati savām rokām šķūrēju.
Pastāstiņš par sakritībām. Situācija šāda: kolēģe piektdien saka, ka varētu pirmdien uz darbu nenākt, bet tā „nejauši” – tikai pirmdien to paziņojot priekšniekam (tagad pareizi esot lietot „tiešais vadītājs”). Pirmdienā viņa tomēr ir ieradusies, jo sirdsapziņa esot likusi, bet ap pusdienlaiku izrādās, ka pats tiešais vadītājs devies 3 dienu komandējumā par to neapziņojot, laikam jau tāpēc, lai peles pa galdu nesāk dancot, kamēr runcis prom. Kolēģe priecīgi saberzē rokas, meklē autobusa sarakstu – dosies mājās agrāk! Telefona zvans, izbrīns, skriešana – izrādās dzīvoklis pludo un jābrauc gribot negribot. Vai jau piektdien intuīcija čukstēja, ka labāk palikt mājās? Kā šo nosaukt: dots devējam atdodas vai nemaini domas?
Mans pēdējo dienu muzikālais hīts: U2 white as snow. Pieminot šo dziesmu, varu teikt, ka gribas noskatīties arī filmu „Brāļi”. Protams, ne tikai skaņu celiņa dēļ.