uz skatuves dēļiem. Šoreiz ne ar deju kolektīvu (kas gan man tas ļoti patiktu), kur, ja nostulbojas viens cilvēks, to var nepamanīt, bet gan uz skatuves, kur, ja esi muļķa lomā, to pamana gandrīz visi. Pēc ļoti daudzu gadu pārtraukuma (ja nemaldos - 5,5) uz vismaz kādu brīdi - nezin' gan cik ilgu - atkal esmu nokļuvusi pie savas kādreiz tik mīļotās un piekoptās skatuves mākslas. Šoreiz improvizācijas teātrī, spontānu domu un darbību virpulī. "Klauni," teica mana vecmāmiņa, kad pus pa jokam, pus nopietni teicu, ka gribu stāties aktieros. Atgriešanās , lai arī nejauša, gandrīz kā viss dzīvē, ir patīkama un vismaz atlikusī pussezona (jā, dzīvi var mērīt arī sezonās), ceru, būs piepildīta un interesanta.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru