The slower we move the faster we die???

Liels prieks par latviešu brālīšu Šicu olimpisko sudrabu! Beidzot uz brīdi klusums no burkšētāju puses, kas saka, ka Latvijas delegācija Vankūverā ir tūristi un to vien dara kā tērē nodokļu maksātāju naudu, kas ņirgājas par latviešu slēpošanā iegūtajām vietām 60niekā vai 70niekā, un laikam būtu priecīgi, ja sacensībās piedalītos vien trīs sportisti - lai katram tiek pa medālim! Šogad gan slēpošanā nepiedalās pārstāvis, šķiet, no Kenijas, kas parasti finišā ieslēpoja pēdējais, bet tik un tā vienmēr tika sagaidīts ar gavilēm un ne kā zaudētājs. Tā tikai latvieši katru savējo, kas nepakāpjas uz goda pjedestāla un kuram neliek lauru vainagu galvā, norej un sūta daudzas mājas tālāk. Žēl pašu rējēju, vienmēr brīnos par interneta anonīmo komentētāju nihilistisko attieksmi, tāpēc komentārus cenšos nelasīt. Jocīgi, ka par M.Rubeņa 11.vietu ir daudz vairāk negatīvu komentāru nekā apsveikuma vārdu olimpiskajiem vicečempioniem Šiciem. Man gan šķiet, ka būt kaut pasaules labāko 20niekā (un arī citādākā „-niekā”, kaut simtniekā) ir gods un, protams, gadiem ilga darba rezultāts. Es nevaru sevi piespiest izkāpt no gultas, lai dotos skriet ziemā, kaut esmu apņēmusies trenēties un pavasarī piedalīties pusmaratonā. Es priecājos par katru, kas var!
Vakar manās ausīs nāca arī kāda ļoti skumja ziņa. Jauna, ziedoša, bet jau daudzcietuša cilvēka nāve. Pirmā man zināmā tik jauna cilvēka nāve. Domāju par biezo sniega segu, sasalušo zemi un tajā kopā ar viņas sapņiem un cerībām guldītu jaunu sievieti. Es nejautāju kāpēc, jo uz šo jautājumu atbildes nav, nekad nav un nebūs. Uz atvadām visticamāk neiešu, bet ja iešu un ja būtu vasara, es nestu lielu puķuzirnīšu pušķi – tieši tāpat kā kāzās. Varbūt vasarā...