Veids kā atkal kļūt labam

Raidījumā „Province” Viktors Kalniņš (Viks) stāstīja savas domas par nepieciešamību pēc kvalitātes cenzūras, par dziesmu tekstiem ar vārdiem, bet bez jēgas. Domāju, ka mēs visi tādas dziesmas ikdienā dzirdam, bet visticamāk neklausāmies tajās. Viks apgalvo un nevaru nepiekrist, ka esam apkrauti ar informāciju, bet nezinām patiesās vērtības, esam ar vairākiem universitāšu grādiem, bet zinām mazāk nekā mūsu senči, kas skolā gājuši labi ja četras ziemas. Reizēm esmu lasījusi vairākas stundas naktīs teju līdz rītam, taču neatminos dienu, kad būtu nosēdējusi pie grāmatas, neatraujoties no tās. Šodiena tas notika – mana lasāmviela, kas noturēja nedalītu uzmanību, – Hāleds Hoseinī : "Pūķa ķērājs" (Khaled Hosseini : Kite Runner). Romāns, kas ne tikai pārliecinoši iziet kvalitātes cenzūru, bet arī paceļ latiņu, ne tikai ir ar jēgpilnu domu, bet ir arī skaisti pasniegts. Šķiet, otrā grāmata dzīvē, kas mani aizrauj un uzrunā līdz kaulam, kas liek pārdzīvot visu uz savas ādas un atstāj ārkārtīgi spēcīgu pēcgaršu (pirmā – Mārgareta Atvuda : "Kaķacs"). Kāds varbūt sacīs, ka maz esmu lasījusi vai esmu lasījusi sliktu literatūru, ja līdz šim ir tikai divas grāmatas, kas ierindojas manu grāmatu topa galvgalī. Es sacītu, ka šīs ir grāmatas, kuras atceros, kā iespēju dalīties galvenā varoņa visintīmākajos pārdzīvojumos, kas brīnumainā kārtā lielākās vai mazākās detaļās atklāj mulsinošu līdzību ar manu pašas dzīvi. Līdzību būtiskajās lietās – pamatos, uz kuriem būvēts cilvēks, neatkarīgi no tā, kur viņš dzimis un audzis, neatkarīgi no tā, vai viņš ir afgānis, krievs, amerikānis, eiropietis, latvietis, olimpietis, bezdarbnieks. Vienalga.

"Pūķa ķērāju" no sirds iesaku izlasīt ikvienam. Tas ir stāsts par visu cilvēcīgo, kā arī par mums rietumniekiem tik tālo dzīvi „kaut kur tur Austrumos”, kas šķiet neaizniezama, bet izrādās ir vēl trakāk – mums tā ir vienkārši prātam neaptverama realitāte – kaut kāda vieta no TV un 11/09 "autoru" midzenis. Stāsts ir par Afganistānu, neiedomājami ievainotu zemi un tautu ar dziļam rētām, par tās kādreizējo godību un izpostīto iespēju atdzimt. Stāsts nav tik daudz par to, ko jau labi pazīstam no citiem avotiem – saldām un nereālām Holivudas filmām ar allaž laimīgām beigām. Tas ir par savādāku un cēlāku mīlestību un draudzību nekā pazīstam, par bezgalīgu un skaistu uzticību un ziedošanos („tevis dēļ kaut tūkstoš reižu”), bet daudz vairāk par neglītajām, mulsinošajām un katrā cilvēkā mītošajām iezīmēm – gļēvulību, bailēm, vēlmi tikt nedalāmi mīlētam, vainas apziņu un vēlmi apklusināt sirdsapziņu visos iespējamos veidos. Romānā attēlots cilvēks, kurš reiz kļūdījies, bet saņēmis otro iespēju – veidu „atkal kļūt labam,” – spēj nomazgāt asinis no savām rokām un mainīt nākotni, uzdrīkstoties riskēt ar savu iesildīto vietu dzīvē. Cik (ne)daudzi no mums to darītu? Cik (ne)daudzi atļautu sevi pazemot, izvarot un galu galā iznīcināt, lai turētu solījumu draugam, kas izrādās īsti nemaz nav viņa upura vērts? Cik (ne)dadzi spētu to piedot šādam mirkļa vājumā nonākušam draugam? Cik (ne)daudzi pabarotu ciemiņu, kamēr viņu paša bērni cieš badu? Cik daudz mēs esam gatavi dot? Mana atbilde (protams, pēc mana mēra) ir: maz, neaudz, katrā ziņā – par maz.

Noskatījos arī filmu, kas uzņemta pēc šīs grāmatas. Neesmu redzējusi nevienu filmu, kas būtu labāka par grāmatu, pēc kuras tā veidota, un šī nav izņēmums, kaut jāsaka, ka tā tomēr ir visautentiskākā filma pēc grāmatas motīviem, ko esmu redzējusi. Ir vērts noskatīties, bet izlasīt, protams, ir pavisam kas cits. Tas ir izdzīvot.

Citāti, kas aizķēra:

• „Ir tikai viens grēks, tikai viens. Un tas ir zādzība. Katrs grēks ir tikai kāds zādzības paveids. Nogalinot kādu cilvēku, tu nolaupi viņam dzīvību. Tu laupi sievas tiesības uz vīru, atņem bērniem tēvu. Kad tu melo, tu atņem kādam tiesības uz patiesību. Krāpjoties tu nozodz tiesības uz godīgumu.”

• „Mīlēt vienādā mērā, bet dažādi”

• „(..) domāju – vai tā dzimst piedošana – nevis ar spožu mirdzumu un fanfaru skaņām, bet ar to, ka sāpes savāc savas mantas, sapako tās un nemanāmi aizslīd nakts tumsā”

Nākamais, ko lasīšu no Hoseinī, ir "A Thousand Splendid Suns" - domājams arī kaut kas labs.