Oh, happy day JEB brainstorming

Šis ir mans šonedēļ līdz šim priecīgākais vakars, jo tas ir patiešām priecīgs, nevis nevaļīgs un īgns. Fuj, riebjas tie īgnie vakari, kā lai viņus padzen?

Brīdī, kad pamanīju, ka jūtos pacilāta un priecīga, nodomāju, ka tas laikam tādēļ, ka rīt ir piektdiena! Bet izrādās, ka tomēr ir vēl vairāki iemesli, proti:

Esmu piebeigusi 100-lapaino pūķi, kas visu martu gulēja uz sirds. Prieks, ka vismaz kaut kādas saprāta kripatas man lika noraidīt izklaides vakardienas vakarā, un tā vietā es varēju mierīgi patulkot (cik nu tas vispār iespējams pēc pilnas darba dienas, kurā tas vien darīts, ha, bet tāds jau man tas darbs ir, dāāā!). Un štrunts ar citiem x-lapainiem pūķiem, kas jau gaida atņirguši zobus.

Saņēmu e-vēstuli no māsas.

Lai cik paradoksāli tas būtu, jo ir taču marts, rīt ar otro piegājienu atklāšu savu ziemas sporta veidu sezonu, tas nekas, ka jau dzirdu lietus pakšķēšanu uz savas palodzes.

Paldies tiem, kas mani neaizmirst, pat, ja es viņus/jūs uz brīdi atstumju un it kā izslēdzu no savas dzīves. Drīzāk pati atslēdzos. Sirdī jau jūs neaizmirstu, bet saziņa pieklibo, ja netieku galā ar sevi. (Tad, protams, es atceros tos, kuriem ir vēl miljons reižu vairāk rūpju, un cilvēkus, kam tiešām puspasaules sāpes sakritušas virsū, – un tas nav no „anfērness” sērijas, kad nepamatoti šķiet, ka visa pasaule – vēji, sniegi, priekšnieki, utt. – pret tevi ir sazvērējusies, bet izrādās, ka vainīga ir tikai paša attieksme. Atcerējusies viņus, secinu, ka man sūdzēties nav par ko.) Būtu jādodas uz kādiem „self management” kursiem, kuros iemācīties, kā pārvaldīt sevi. Kāds man čukst, ka kursu nosaukums ir "dzīve" un tie ir ļoti dārgi, bet labi. hehehe. Paldies tiem, kas mani sameklē un pavelk! Neaizmirsīšu, atmaksāšu (ar labu, protams)!

Priecājos, ka esmu nokritusi no savas „gudrības” augstumiem un no jauna saprotu, ka manas zināšanas nav pat tik lielas, cik melns aiz naga. Pašapziņai – auč, jā, tai sāp, ka kulies kaut kur pa pakaļgalu, bet cik veselīgi tas motivē! Un pat ja galu galā izrādās, ka augstāk par savu dibenu uzlekt tomēr nevar, tad vienmēr varu mierināt sevi, sakot, ka labāk esmu laimīgs muļķis, nekā nelaimīgs gudrelis (pēc anlaloģijas - labāk brīvs putns nekā ieslodzīts karalis)! Bet, jā, kāpēc allaž gribas pārliecināties par to, ko jau zinām?

Pēc mazliet vairāk kā nedēļas sāksies atvaļinājums!

Redz, sanāk, ka prieks tomēr no brīvdienu garšas – no rītdienas piektdienas un gaidāmā atvaļinājuma.

Lai arī jums priecīgi!