trauslais ledus

Vakar 1.reizi no malas redzēju, kā notiek auto avārija. Dīvaini, kā vienā mirklī džinks-džankš nodārd dzelži, nokauc riepas, nolūzt ceļa zīmes un iespējams apstājas sirdis... Tu visticamāk nemaz nenojaut, ka tas notiks, tas vienkārši notiek.

šodienas sajūta

Mirkļi

Skumji,
kā mirst tie nesaredzamie mirkļi-
par lodēm un domām ātrāk.

Bet sastādīt paspēj
laiku,
dzīvi
un cilvēku.

Cilvēks ir būtne,
kas sastāv
no mirstošiem mirkļiem.

[Ojārs Vācietis]

kniebiens degunā

Beidzot ir uzsnidzis un termometra stabiņš aiz loga rāda -14 grādu. Šovakar ceļā uz skolu tā sala, ka šķita ir visi -30, un man pirmo reizi tik ļoti ātrāk gribējās nokļūt Visvalža ielas telpās. Kaut arī pirksti pamatīgi nosala (kur ir mani dūraiņi?), sala kniebiens bija tīkams, jo sen nebija justs.

pievilkšanās spēks

Vakar pirms vēl paspēja uzsnigt sniegs, pēc ilgāka pārtraukuma beidzot atkal pabiju magnētā. Pēc rezultāta īpaši nedzinos, ko apliecina arī distancē pavadītais laiks - 1,45h. Toties kāda bauda elpot meža gaisu, pakustināt kājas ātrāk nekā ikdienā, pagrozīt smadzenes, lasot karti, meklēt un atrast (agrāk vai vēlāk). No ziemas magnēta vienmēr baidījos, domādama, ka man nav piemērota apģērba. Vakar, protams, laiks nebija ziemai tipisks, tāpēc tiku sveikā ar sausām un siltām kājām. Tā kā ar "mežu ķemmēšanu" ceru nodarboties daudz maz regulāri, laikam būtu prātīgi iegādāt termokreklu, jo sasvīdušas muguras atdzišana aukstā laikā nav sevišķi patīkama, kā arī noteikti - neveselīga.
Ap reģistrācijas punktu valda tik pozitīva atmosfēra - apkārt rosās gan veci, pieredzējuši un joprojām aktīvi skrējēji, gan bērni, kas jau patstāvīgi dodas trasē, cilvēki par suņiem, ģimenes ar pavisam maziņiem ķipariem, kas vēl knapi turas kājās un kuriem meža iepazīšana vēl tikai priekšā, bērni ratiņos, ar kuriem pastaigājas kāds no vecākiem, kamēr otrs ir distancē. Paaudzēs mantots dzīvesveids. Visi šķiet kā viena liela draudzīga ģimene. Ienācējam no malas kā man tas pagaidām šķiet vēl tāls, bet tomēr vilinošs. Vispār nesaprotu, no kurienes mani apsēdis tāds piedzīvojumu gars! Atliek vien īstenot!
Un kaut arī apzinos, ka man vakar vajadzēja gatavot iekavētos skolas darbus, tomēr prieks un uzkrātā/izlādētā enerģija ir netsverami!

we are equal

Kaut arī kafiju jau kādu laiku nedzeru, šorīt tomēr sakārojās kafijas rosinātās steigas. Un beidzot tas notika! Piena vietā kafijai pielēju kefīru. Lai arī esam tik dažādi, tomēr ir lietas, kas gadās ikvienam. Te arī video par to:
http://www.youtube.com/watch?v=ILwOQV32rHg

vairāki grami kultūras

Šovakar biju uz M. Ķimeles iestudēto un Aleksandra Volodina sarakstīto "Pieci vakari" JRT. Salīdzinoši īsā laika posmā esmu apmeklējusi vairākas JRT izrādes, it kā kompensējot laiku, kad kultūras dzīve nav bijusi īpaši intensīva. Šī izrāde mani uzrunāja, jo tā spēja būt tik personiska, ka atradu tajā arī pavisam individuālas un man šobrīd aktuālas atziņas. Izrāde par mīlstību - ilgi - 17 gadus - gaidītu un visbeidzot sagaidītu, par maskām un padomju priekšzīmību komunālajā dzīvoklī, par Marksa vēstulēm Bībeles vietā, par vientulību un cieņu, un spēju pieņemt bez nosacījumiem, mīlot...

Dažas atziņas, kas aizķērās:

• sliktākais nav nodzīvot visu dzīvi ar "nepareizo" cilvēku, bet gan savā stūrgalvībā/stulbumā paiet garām īstajam.
• noveco nevis cilvēki, bet gan mūsu attieksme pret viņiem.
• vislabākās pamācības dod vislielākie neveiksminieki.
• "mēs visu pārcietīsim, lai tikai nebūtu kara" (es: cik patiesi vārdi, un, nē, vārdu "karš" nedrīkst ne līdzināt, ne aizstāt ar vārdu "krīze", tās nav paralēles, krīze pret karu ir laime)
• neintersanta sieviete ir tas pats, kas stulbs vīrietis
  

Izrādē Katja sūdzas, ka "mūsdienās" puiši ir tādi, ka pirms iepazīšanās pajautā, kur meitene dzīvo, lai zinātu, vai nebūs tālu jāpavada. Smaidu. Īstajās mūsdienās, šķiet, mājup pavadīšana ir gandrīz izmiris žests. Tagad tā vietā jautā, vai esi reģistrējies dr.lv.

Domājot par man arvien tuvo teātra mākslu un cieņu pret izcilo aktieru ansambli un spēli, kāda parasti vērojama JRT, varu tikai noliekt galvu cieņā, vēlēties arī tā varēt un ilgāk atmiņā un sajūtās saglabāt izrādes smeldzīgi skaisto noskaņu.

Jaukais scenogrāfiskais elements - logu rāmji un sniegs no lampu šūpošanās un sniegs, kas birst no kabatām. Mājupceļā manu, ka patiesi ir mazliet uzsnidzis - slapjš, kautrīgs, bet balts sniegs Ziemassvetku gaidās.

Kulturālisma uzturēšanai un dvēseles dzirdīšanai man ridnā uz lasīšanu 3 grāmatas: P.Koelju "Uzvarētājs ir viens"; dr.J.Jerumanis "Upuris par brāļiem - Bīskaps Boļeslavs Sloskāns" (starpcitu - Viesītes vecvecāku dāvināta pirms 15 gadiem pirmās sv. Komūnijas dienā, bet tā arī līdz šim neizlasīta; ir pienācis laiks) un Annas Gavaldas "Es gribētu, lai kāds mani kaut kur gaida".

Un vēl - janvāra repertuārā arī cerams vairākas JRT izrādes. Laba reizēm vajag vairāk.

sirdsdraugi

Šovakar kopā ar meiteņu pulciņu "iedancojot" (vai precīzāk būtu teikt - iesēžot) manu atjaunoto priežu dēļu grīdu un spēlējot kādu laiku piemirsto Alias-u, uz brīdi ārēji teatrāli, bet iekšēji laikam pavisam noptieni, atkāru lūpu. Bija jāskaidro vārds "sirdsdraugs" un meitenes to skaidroja pavisam vienkārši: nu, kas es Tev esmu? un otrs sirdsdraugs uzreiz spēja atbildēt nevilcinoties: sirdsdraugs! Bingo! Es nezināju, ka starp šiem cilvēkiem pastāv sirdsdraudzība, un pēkšņās skumjās secināju, ka man šāda drauga nemaz nav. Ir vairāki labi draugi, ir vairāki, ar kuriem varu lieliski pavadīt laiku niekojoties un sirdi neatklājot ne par kripatiņu. Tā laikam mana "eupatnējība", ka nelaižu nevienu pārlieku tuvu iekams neesmu pārliecinājusies par uzticamību. Bet, ak, kā gan kārotos šāda drauga! Jāatzīst, ka man ir cilvēki, kurus tomēr uzskatu, par sirdsraugiem vismaz kādā jomā, proti, man ir sirdsdraugi amatā, mīlestībā, ticībā, kultūrā utt. Tātad neviena mana draudzība (izņemot vienu, bet par to es šobrīd nevaru runāt) nav pilnīga, nav cilvēka, kuram spētu atklāt visu līdz mielēm. Pavisam nesen domāju par to, ka man nebūtu draugu pulka, ko pulcināt kopā būšanai, jo viņi savstarpēji nav pazīstami. Vienīgais vienojošais elements kā dzīpariņš esmu es. Man ir pa pāris draugiem no katra dzīves posma, no katras dzīves vietiņas. Tā it kā es ietu pa lauku un plūktu visgatvākās vārpas vai skaitākās puķes, vai jūrmalā - visskaistāk ūdens apskalotos oļus. Patiesībā vācu i vārpas, i ziedus, i oļus, i visu citu... Es paņemu pa druskai no man šķietami labākā sev, lieku kabatā, nesu mājās, ielieku sirdī un nemanot ir piedzimis sirdsdarugs. Eju kā lasīdama pa kripatiņai no pasaulē izkaisītā zelta. Un piepeši nemaz nav skumji, jo ir kur patverties.

p.s. sākumā gribēju rakstīt "sak, vai tad man nav sirds, ja nav sirdsdraugu?", bet, re, kā pirksti uzrakstīja kaut ko pavisam citu un daudz pozitvāku.

es esmu mugura (I am back)

Starp pēdējo ierakstu un šo esmu vairākkārt svārstījusies -- turpināt rakstīt vai arī ne. Rakstīt man patīk, tikai redzams, ka ļoti neregulāri. Gribas domas fiksēt, lai pecāk var labāk saprast sevi. Rakstīšana arī veicina domāšanu. Protams, ir situācijas, kad pārlieku liela domašāna ne pie kā laba nenoved, proti, domas veicina atmiņas, ilgas, modina cerības... Tās visas pašas par sevi ir lieliskas lietas. Savā likā. Savā vietā.

Tātad. (secībai nav nozīmes)

1)Pa šo laiku man ir savs miteklis. Precīzāk -- savs kaktiņš mājā, kurā esmu dzīvojusi allaž. Varbūt mazliet nožēlojami tik lielā vecumā (aha) par ko tādu lepoties, jo tagad man jau vajadzētu būt patstāvīgai dzīvei, nevis filiālei joprojām siltajā un drošajā vecāku paspārnē. Mani vienaudži jau ir vecāki, juristi, sievas un vīri, veiksmīgi uzņēmēji. Man gribētos lepni uzsliet savu degunteli debesīs un sacīt "bet es toties esmu laimīga!" Nav teikts, ka viņi tādi nav, un pats skumīgākais ir tas, ka arī par sevi pašlaik to nevaru teikt.

2)Drīz jau būs gads riņķī kopš strādāju te. Vai ir bijusi kāda izaugsme, ko esmu iemācījusies? Esmu sapratusi, ka nevēlētos savu dzīvi pakārtot darbam un vēlām stundām, nespējot atlicināt laiku ārpus darba dzīvei. Ideālā gadījumā tās, protams, papildina viena otru, nevis traucē. Gribu būt labs un interesants kolēģis, bet līdz tam man vēl augt un augt. Gribu būt arī profesionālis, kādam pašlaik būt ir diezgan grūti, pārsvarā laika un līdzekļu trūkuma dēļ. Darbs deg zem kājām un parasti tas jāpadara "mērkaķa ātrumā" (tagad es, šķiet, zinu, kāds tas ir), bet manam amatam te nav tādas nozīmes, lai ieguldītu man nepieciešamajos līdzekeļos. Tā nu es svārstos savā cerībā, ka vismaz neregresēju, un priecājos, ka mūsdienu sistuacijā man vismaz ir darbs, kaut arī neatbilstošs atalgojumam utt.

3)Mans pēdējā laika muzikālais atklājums ir Kārlis Kazāks. Varu klausīties un klausīties. Atceros arī jūlija rītu pozitivus-ā, kad viņš muzicēja.

Bet uz U2 koncertu vienalga gribu.

4) Mans moto mūždien ir bijis "viss labākais vēl ir priekšā; viss, kas notiek, ir uz labu" un citi līdzīgi panaivi saukļi, kurus īstenot ir daudz grūtāk nekā vienkārši domāt tā. Pienācis mans laiks cerēt, ka rītdiena būs labāka un mana šodiena ir neatņemama sastāvdaļa rītdienas veidošanā. Lai atskatoties, es varētu ar prieku pateikties par šo laiku, bez kura es nebūšu es.. Ar atpakaļejošu datumu es varēšu domāt, ka "šodiena ir mana mīļākā diena". Bet līdz tam man ir jānodzīvo, ir jāpārvar šodiena, no jauna jāmācās smaidīt no sirds un mīlēt, un piedot, un neko nepieprasīt, mainīties, mainīties un ... nesteigties laikam pa priekšu, pat ne domās...

5) Advente. Lūdzu, lai varu izdzīvot šo laiku klusumā, Brīnuma un miera gaidās, ļaujot piedzimt abām šīm lietām un vēl vairāk manā sirdī. Es ticu, ka tur ir pietiekami daudz vietas. Māra Zālīte ir rakstījusi apmēram tā: "nesaki -- manī vairs nekā nav; saki -- manī atkal ir daudz vietas"

kino acīm, prātam un sirdij

Nesen šeit gribēju ievietor ierakstu par savu pēdējā laika mīļāko svētdienu, sievišķīgu un klusinātu sajūtu pilnu. Tomēr nokautrējos un paturēju to tikai sev, taču nevaru nepadalīties ar vienu no galvenajiem tās svētdienas elementiem - Pedro Almodóvar filmu Zaudētie apskāvieni (Los abrazos rotos). Forumcinemas anotācijā rakstīts: "Tas ir kino acīm, prātam un sirdij." Filma, protams, par mīlestību. Es dodu 5 acis un vairāk.

kā man trūka elektrona

Aviokompānijai, kura sevi asociē ar zilu un dzeltenu kāsu (laikam debesis un saule), kārtējā izpārdošana. Es uzcītīgi meklēju labu ceļojuma iespēju – meklēju lētas biļetes ērtos aizraukšanas un atgriešanās datumos. Piedāvājums tāds, ka siekalas saskrien mutē. Piemēram, no Londonas uz Spānijas saulainajiem krastiem var aizdoties un atdoties tikai par nieka 0,02 mārciņām (turp-atpakaļ), arī uz manu sapņu zemi Portugāli lidojums maksā tikai ~ 10 mārciņu. Kā lai neizmanto klēpī iekritušu ceļojumu teju par velti? Apzvanu iespējamos ceļa biedrus. Līdz vakaram tie jau kopskaitā 7. Esam tikuši jau līdz atbildīgajam biļešu pirkšanas brīdim, cīnos ar pārslogoto lapu, jo līdz pusnaktij (kad it kā akcija beidzas (vēlāk izrādās, ka tā tika pagarināta uz vēl pāris dienām, „neplānoti,” vai ne?)) atlikušas tikai divas stundas. Neba mēs vienīgie gudrinieki, kas pa 14,02 LVL grib nokļūt Barselonā. Galvā jau skan Queen Barcelona! Mana pirkuma summa par 7 biļetēm ir 0,14 un tad pēkšņi tā pieaug līdz 70,14!!! Izrādās, ka atkarībā no maksājumu kartes veida, jāmaksā attiecīga transakcijas maksa. Ja esi VISA kartes īpašnieks, jāmaksā 10 mārciņas. Ja tev ir VISA elektron, tad esi laimīgs, jo papildus jāmaksā nav nekas. Tādas kartes, protams, nevienam vairs nav. Parēķinu un izrādās, ka atšķirība ir ~ 20 LVL – arī 34 LVL uz Barselonu nebūt nav dārgi. Šo diemžēl nevar izvēlēties neņemt, kā tas ir ar viltīgi piedāvāto apdrošināšanu, online check-in, priority boarding un bagāžu, par ko arī iekasējamas atsevišķas summas, ja neesi pietiekami uzmanīgs un neatsakies. Sarūgtinājums, ka viņi ļauj domāt, ka biļete tiešām maksās 2 santīmus, liek atmest domu par Spānijas ziemu. Nosvinēšu dzimšanas dienu un Andrus citur. Uz Spāniju brauksim, kad būs silts. Pat latviešiem Spānijas novembrī okeānā peldēt ir par aukstu. Neviens nav īpaši sašutis par iespējas zudību (man gan tagad šo rakstot mazliet žēl kļuva), jo cik ātri doma nāca, tik ātri arī aizgāja. Vienīgi man darba diena, sapņojot un biļetes 3 mēnešu amplitūdā meklējot, pagāja ātrāk nekā citreiz. Jauki tā aizrauties ar kaut ko. Iedegties. Iededzies par Barselonu!* .. citreiz...

*uz LV 90 gadi bija sauklis „iededzies par Latviju” (šo iedegšanos gan nedrīkst atlikt)

zeptembris

Šorīt sēžot 3.autobusā Deglava tilta augstākajā punktā, pavērusies, cik nu atutobuss to ļauj, visapkārt, ieraudzīju debesu jumu bez neviena paša mākoņa. Protams, tās vairs nav dzidras debesis, bet gan blāvas, atvasaras un tuvā rudens debesis.
Šķiet pavisama sen - pirms 5 gadiem - sāku savu augstākās izglītības ceļu. Zinību dienā gāju uz pirmo studentu tusiņu un vēl tagad atminos, ka policists/apsargs jautāja, cik man gadu. Pases līdzi nebija, taisnojos, ka esmu pirmkursniece. Fuksītis, gurķītis. Arī šogad man pienāktos Aristoteļa svētki, jo gaismas pils un kārotais grāds cits.
Stāts ir par manām zilajām debesīm, joprojām dzidrām un košām, debesīm, kas alkst uzdrīkstēties, izzināt, kas ir bezbailīgas vai uzvar savas bailes, debesīm, kurās uz brīdi izklīdināti mākoņi.

pirmais

Šodien pavisam spontāni dzima doma par šo blogu. Kādreiz smīkņāju par "blogeriem", kuri teicās, kas blogs ir tikai priekš paša (zinu, zinu, "priekš" ir slikts stils), sacīdama: "sak, kas gan kaiš dienasgrāmatu rakstīt?" . Tomēr, kad prātā lidinās dažas atcerēšanās vērtas domas, un vidē, kurā pieejami pārsvarā tikai elektroniski līdzekļi, šis varētu būt patiešām noderīgi. Arī es saku: galvenokārt sev. Ir arī asarām slacīta dienasgrāmata - retiem vakariem un kā man pašai sķiet - nudien tikai vienam lasītājam, kurš katrreiz ir cits un citādāks - es, es pati.