vairāki grami kultūras

Šovakar biju uz M. Ķimeles iestudēto un Aleksandra Volodina sarakstīto "Pieci vakari" JRT. Salīdzinoši īsā laika posmā esmu apmeklējusi vairākas JRT izrādes, it kā kompensējot laiku, kad kultūras dzīve nav bijusi īpaši intensīva. Šī izrāde mani uzrunāja, jo tā spēja būt tik personiska, ka atradu tajā arī pavisam individuālas un man šobrīd aktuālas atziņas. Izrāde par mīlstību - ilgi - 17 gadus - gaidītu un visbeidzot sagaidītu, par maskām un padomju priekšzīmību komunālajā dzīvoklī, par Marksa vēstulēm Bībeles vietā, par vientulību un cieņu, un spēju pieņemt bez nosacījumiem, mīlot...

Dažas atziņas, kas aizķērās:

• sliktākais nav nodzīvot visu dzīvi ar "nepareizo" cilvēku, bet gan savā stūrgalvībā/stulbumā paiet garām īstajam.
• noveco nevis cilvēki, bet gan mūsu attieksme pret viņiem.
• vislabākās pamācības dod vislielākie neveiksminieki.
• "mēs visu pārcietīsim, lai tikai nebūtu kara" (es: cik patiesi vārdi, un, nē, vārdu "karš" nedrīkst ne līdzināt, ne aizstāt ar vārdu "krīze", tās nav paralēles, krīze pret karu ir laime)
• neintersanta sieviete ir tas pats, kas stulbs vīrietis
  

Izrādē Katja sūdzas, ka "mūsdienās" puiši ir tādi, ka pirms iepazīšanās pajautā, kur meitene dzīvo, lai zinātu, vai nebūs tālu jāpavada. Smaidu. Īstajās mūsdienās, šķiet, mājup pavadīšana ir gandrīz izmiris žests. Tagad tā vietā jautā, vai esi reģistrējies dr.lv.

Domājot par man arvien tuvo teātra mākslu un cieņu pret izcilo aktieru ansambli un spēli, kāda parasti vērojama JRT, varu tikai noliekt galvu cieņā, vēlēties arī tā varēt un ilgāk atmiņā un sajūtās saglabāt izrādes smeldzīgi skaisto noskaņu.

Jaukais scenogrāfiskais elements - logu rāmji un sniegs no lampu šūpošanās un sniegs, kas birst no kabatām. Mājupceļā manu, ka patiesi ir mazliet uzsnidzis - slapjš, kautrīgs, bet balts sniegs Ziemassvetku gaidās.

Kulturālisma uzturēšanai un dvēseles dzirdīšanai man ridnā uz lasīšanu 3 grāmatas: P.Koelju "Uzvarētājs ir viens"; dr.J.Jerumanis "Upuris par brāļiem - Bīskaps Boļeslavs Sloskāns" (starpcitu - Viesītes vecvecāku dāvināta pirms 15 gadiem pirmās sv. Komūnijas dienā, bet tā arī līdz šim neizlasīta; ir pienācis laiks) un Annas Gavaldas "Es gribētu, lai kāds mani kaut kur gaida".

Un vēl - janvāra repertuārā arī cerams vairākas JRT izrādes. Laba reizēm vajag vairāk.