Lietu būtības nenoteiktība

Pirms uz īsu brīdi esam aptvēruši, kas esam, mūsu vairs nav.

*Maikla Freina lugas "Kopenhāgena" iestudējums JRT. Kārtējo reizi - lieliski!

Lift me up

Parasti liftu neizmantoju, eju/kāpju kājām. Reto reizi, kad ļoti steidzos lejup, lifts, kā zinādams, bija piestājis tieši manā stāvā un es atmetu ar roku un braucu – sak', ātrāk būs! Bet tavu pārsteigumu, kad lifts apstājās 8.stāvā! Tad, lejā braucot, protams, piestāja arī 5., 4. un 3. stāvā.

Šodien gramatnīcā

kopā ar skolniekiem, kas, gatavojoties skolai, meklēja darba burtnīcas priekšmetā x klasei y un smukākās klades ar bekstrītboisiem un spaisenēm vai kas nu tur tagad modē, meklēju pavisam vecmodīgas un aizmirstas lietas – vēstuļpapīru un adrešu blociņu. Vintāžu, kā tagad saka. Par to, ka šīm lietām noiets nav liels, liecina pats piedāvājums. Adrešu blociņš ražots Polijā un vāciņi vēl nejauki pēc rūpnīcas ož. Vēstuļpapīrs gan ir Latvijas prece un, nez, varbūt adresāts vēl sajutīs uz tā Latvijas mežu smaržu? Atceros, ka bērnībā mājās telefonu grāmatu pārrakstīja un mainīja ik pārgadus, jo tā no lietošanas ātri nodila un nosmērējās. Drukātā rajona telefongrāmata laukos vasarās vispār bija atsevišķa lasāmviela, jo par teju katru uzvārdu bija kāds stāsts zināms. Vēl tagad tā ar tumšbrūnām lapām gaida, kad kāds pāršķirstīs, bet nevienā pusē jau nav kam piezvanīt vai uzrakstīt.

Bet es savā gramatiņā ielikšu tevi un tevi, un tevi arī un sūtīšu vēstules. Gaidi!

No ham in hamburger?

Crazy English (An Excerpt from the Introduction)

by Richard Lederer

English is a crazy language.

• There is no egg in eggplant nor ham in hamburger;
• Neither apple nor pine in pineapple.
• English muffins weren't invented in England or French fries in France.
• Sweetmeats are candies while sweetbreads, which aren't sweet, are meat.

We take English for granted. But if we explore its paradoxes, we find that:

• quicksand can work slowly,
• boxing rings are square and
• a guinea pig is neither from Guinea nor is it a pig.

And why is it that:

• Writers write, but fingers don't fing?
• Grocers don't groce, and hammers don't ham?
• If the plural of tooth is teeth, why isn't the plural of booth beeth?
• One goose, 2 geese. So one moose, 2 meese?
• One index, 2 indices?

Doesn't it seem crazy:

• That you can make amends but not one amend?
• That you comb through annals of history but not a single annal?
• f you have a bunch of odds and ends and get rid of all but one of them, what do you call it?
• If teachers taught, why didn't preachers praught?
• If a vegetarian eats vegetables, what does a humanitarian eat?

Sometimes I think all the English speakers should be committed to an asylum for the verbally insane. In what language do people:

• Recite at a play and play at a recital?
• Ship by truck and send cargo by ship?
• Have noses that run and feet that smell?
• How can a slim chance and a fat chance be the same,
• while a wise man and a wise guy are opposites?
• How can overlook and oversee be opposites,
• while quite a lot and quite a few are alike?
• How can the weather be hot as hell one day and cold as hell another?

Have you noticed that we talk about certain things only when they are absent?

• Have you ever seen a horsefull carriage or a strapfull gown?
• Met a sung hero or experienced requited love?
• Have you ever run into someone who was combobulated, gruntled, ruly or peccable?
• And where are all those people who are spring chickens or who would actually hurt a fly?
• You have to marvel at the unique lunacy of a language in which your house can burn up as it burns down,
• in which you fill in a form by filling it out
• and in which an alarm goes off by going on.

English was invented by people, not computers, and it reflects the creativity of the human race (which, of course, isn't a race at all).

• That's why, when the stars are out, they are visible, but when the lights are out, they are invisible.
• And why, when I wind up my watch, I start it, but when I wind up this essay, I end it!

Pacietīgajiem un ieinteresētajiem te vēl.

Slinkums vai kalnu rūdījums?

Neatminos, kad bijis tā, ka četras dienas pēc kārtas, ejot cilvēkos, nevis mājās uz dīvāna knibinoties, tā vien gribas vilkt mugurā un kājās, un citur vienu un to pašu. Un kad bijis tā, ka šodienas pusdienas, daudz nedomājot, lieku vakardienas nemazgātajā pusdienu kārbā, jo, heh, kas gan tur slikts pie sieniņām var būt pieķepis? Kalnos vienkārši nav lielas izvēles ko vilkt mugurā un tieši četras dienas un naktis (ilgāk mēģināt nebija iespējas un vajadzības) vēsā mierā var nodzīvot vienā apģērba kārtā, pa dienu to aktīvi svīdinot, bet, runājot par traukiem – kalnu kultūras specifika pieprasa tēju dzert no tās pašas bļodas, kurā nupat vēl bijuši griķi, speķis un citi labumi. Tiesa, griķu/makaronu/utt. tēja man tā arī nespēja iegaršoties, bet griķi gan reiz tika iemērkti briedināties raspodiņu tējā, jo kam gan vēlme lietū tumsā steigt uz upi pēc ūdens un slapināt vienīgo apģērbu?

p.s. kas te notiek ar fonta izmēru?

pavēlnieks

Pirms kļuvu par mākslu meistaru (jeb pavēlnieci no master of arts), kādu laiku biju modinātājpulksteņu pavēlniece (master of alarms). Nu jau šis laiks aizmirsies un visi centieni šķiet tik seni, tomēr tā īsti neizjustais pavasaris neļauj noticēt, ka straujiem soļiem tuvojas vasaras vidus. Pēdējā nedēļā, ko veltīju savas grāmatas sacerēšanai, biju nolēmusi, ka jāguļ uz grīdas guļammaisā, jo tā noteikti mazāk nāks miegs un rītos būs vieglāk piecelties. Āreče, nekā nebija! Tik un tā papildus modinātājam un atgādinājumam (katru dienu ar motivējošiem tekstiem, piem., „darbs ir prieks,” „iespēja,” „šodien gan” un tamlīdzīgi) mobilajā telefonā un zvanošu rokas pulksteni mājās sameklēju 2 gab. modinātājpulksteņu, kuriem uzstādīju katram savu zvana laiku un izvietoju pa istabas stūriem. Ir diezgan komiski celties un nesaprast, uz kuru stūri jādodas, lai izslēgtu uzmācīgo pīkstuli, vēl komiskāk, ja kaut kas pīkst atvilktnē, bet tu nezini, ka „tas” atrodas „tur”. (Daudz vārdu izsmelts, tāpēc jāizlīdzas ar šiem universālajiem vietniekvārdiem.) Kaut kā viss nonāca līdz laimīgām beigām, kaut arī vēl dažas dienas pirms nodošanas puspajokam lūdzu, lai mamma man palīdz un uzraksta kādu nodaļu (puspajokam, jo nodaļa tiešām trūka, bet uzticēt to mammai vai kādam citam negrasījos). Tāpat dzima doma, ka viena nodaļa varētu tikt veltīta radu/draugu viedoklim par attiecīgo tēmu. Brīnumainā kārtā tam visam pa vidu „atļāvos arī dzīvot”, jo dažas nedēļas nogales aizņēma braucieni uz Baiļiem, tad vēl pa vidu iekrita neplānots 1/2 maratons (līdz mērķa sasniegšanai trūka tikai 5 sek; kas zina, vai liktenīgas, kā Rix mēram). No kulturālajiem pasākumiem neaizmirstams un sirsnīgs bija Kazanova orchestra koncerts mākslas akadēmijā (starp citu, tieši no turienes arī cēlies mākslu un modinātājpulksteņu pavēlnieces koncepts, jo koncertā izpildīja Metallica „Master of puppets”.) Tāpat pavasara cēlienā bija gana daudz saullēktu, kas tika sagaidīti ne tikai pie darbagalda vien... Ir daudz cilvēku, kuriem esmu pateicīga par līdzpārdzīvoto laiku un palīdzīgu roku. Mans Oskara pateicības runas paldies ir neviltots. Vārdus nesaukšu, viņi jau zina. Pēc visa, protams, nāca pazīstamā tukšuma sajūta un dziedējošais „Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. Viss kā pēc plāna.

Skrējiens turpinājās ar vēl dažiem sirmiem matiem, apmeklējot vakarEiropu un raizējoties par citām likstām, ar priecīgu izlaiduma dienu, bet tagad domas pamazām paceļas ~5000 m v.j.l. un tūliņ arī piezemējas, jo vēl jāsatilpinās noteiktā svarā un litros.

Sulīga augļa nektārs ir dzīve, notek pār zodu uz krūtīm un, apslacinājis kāju pirkstus, iesūcas zemē, lai barotu nākamo.

sargi valodu

Vai Tu jau parakstījies par kaut ko tik pašsaprotamu kā mācības valsts skolās valsts valodā?

Iespēja būt homo sapienam

Pašlaik portālā diena.lv 66 cilvēkiem patīk, bet 23 nepatīk ziņa par Osama bin Ladena nāvi, atvainojiet, slepkavību. Vai tie 23 būtu teroristi mūsu pašu vidū? Vai varbūt vienkārši cilvēki, kas saprot, ka cilvēka, al vai kāda, nāve, turklāt nedabiska, vardarbīga un mērķtiecīga, nevar būt par normāla cilvēka prieka cēloni. Nepārprotiet, es te neattaisnoju, ne to kas padarīts 9/11, ne ideoloģiju, ne ko citu. Man šķiet absurdi pret nāvi vērsties ar nāvi, pret naidu ar naidu. Tik tiešām esam „nāves kultūras”* nesēji.

Atminos kādu stāstu par laiku, kad nomira „tautu tēvs” Staļins. Cilvēkiem bija paredzēts sērot. Visiem, arī bērniem skolās, vajadzēja nēsāt sēru lentas ap roku. Mammas māsa šo lenti bija pazaudējusi un no bailēm, ka viņu par to sodīs un rās, raudāja, bet skolotāji domāja, ka par Staļinu raud, saprata, nesodīja... Es varu teikt, ka tas ir citādi, ne tikai tāpēc, ka tas skāra mūs, bet tāpēc, ka nāve bija dabiskas beigas un cerības stars. Vai ziņa par ObL nāvi nes kādu cerību vai arī ir tikai truls atriebes prieks? Manī tā drīzāk sēj bailes un nedrošību par vēl kādu uzbrukumu un virzienu, kurā pasaule dodas.

*Meklējot atsauci uz „nāves kultūras” terminu, atradu šādu radniecīgu domu. Tā ir arī atsauce uz pasākumu, kurā man bija gods piedalīties kā tulkam.

Bezmugurkaulnieks

Tu varbūt esi sakārtojis skapi, lai nebūtu jādara TAS, kas jādara. Varbūt esi sakārtojis istabu, pārbīdījis mēbeles vai pat visu māju izmazgājis. Nebūdams liels sportists, tomēr esi izgājis ārā pabraukt ar velosipēdu vai izskriet kādu apli, jo svaigs gaiss un kustība garīgam darbam var nākt tikai un vienīgi par labu. Esi pagatavojis maltīti, jo ar tukšu vēderu nav nekāda strādāšana. Nemaz nerunājot par to, ka pēc tam vajag atlaisties uz 10 minūtītēm. Konstatējot, ka spožā saule uz taviem logiem skaidri liek saskatīt ziemas laikā uzkrāto netīrumu kārtu un mazāk skaidri to, kas aiz loga, nevar darīt ko citu, kā ņemt bļodu, lupatu, atklāt, ka nav ajaksa un doties uz tuvējo vai varbūt tomēr mazliet tālāko mahimu, un nodoties spodrināšanas priekam. Žonglēt uz palodzes un domāt, vai tik neizskaties pēc pērtiķēna. Tad apsēsties un priecāties, cik skaidri tagad var saskatīt plaukstošos pumpurus, un nožēlot, ka tev ir jāsēž istabā. Pasēdēt vēl tikai mazliet. Tad, sevi žēlodams, tomēr apsēdies savā darbavietā, atver dažus dokumentus tos tūliņ minimizējot, izlasi e-pastus, paskaties „vissvarīgākās” ziņas par karaliskajām kāzām un pēkšņi svētlaimē atceries, ka tautiskajai zeķei ir tāds, nu tāds, caurums tieši papēdī, ar kādu noteikti koncertā, kas tieši pēc 3 nedēļām, nevar dejot. Steidzas adata un steidzas diegs, lai lielais darbs uz priekšu tiek. Pēc visa šī izdari vēl ko tādu, kas godu tavam intelektam un mugurkaulam nedara it nemaz – vairāku UgunsGrēka sēriju noskatīšanās, sākot no 3.sezonas 139.epziodes (cik senas epizodes arhīvā vien pieejamas).

Es neteikšu, ko no tā visa esmu darījusi es, varat jau nojaust tāpat.

Bet tagad gan pie darba. Vai ne.

Pie baltas lapas apsēžos

Pavakariņoju pēc pilnas programmas, nosnaudos un apņēmīgi piesēdos pie galda ar vienu vienīgu domu: „Jāsāk!” Bet kā un ar ko? Mulsi atvēru tukšu dokumentu un nokristīju par plānotās nodaļas nosaukumu. Tad noklausījos dažas dziesmas tavātrubā. Uzrakstīju 3 dažāda garuma vēstulītes mīļiem cilvēkiem, kas pašlaik un vienmēr ārpus LV. Īstas, taustāmas vēstules/kartiņas, kuras, ceru, būs tikpat patīkami saņemt un lasīt kā man rakstīt. Dokuments manā priekšā kā bija tā arī palika tukšs. Toties atlikušajā vakara daļā izlasīju un sagremoju apm. 1/3 materiālu, tā ka par laimi pumpuriņi raisās. Katram auglim savas nogatavošanās laiks.

Pēdējās dienas sekoju pūcei. Sajūta nudien tāda it kā viņa būtu draudzene.

why go wireless?

Cilvēks var būt tikai viena klikšķa, viegla touchscreen pieskāriena attālumā, bet tik tālu. Nekas nav tik drošs, kā jūtu stīgas.

kad nolaižas priekšsajūta

Vēl nav nekā.

Tikai rītiem ir ceriņu garša

Un balta migla

Guļ ābeļu baltajos ziedos

Es atstāšu visu, kas man te ir,

Jo tas nav galvenais.

Un tie, kas zina, kas ir ceļš,

Tie man piedos.

Vēl nav nekā.

Tikai naktīm nav māju miera.

Ceļa stabiņi staigā ap māju

Un pēc manis meklē un jautā.

Zvaigznes pār pilsētu jumtiem,

Zvaigznes pār upju tiltiem

Atspīd motocikla acīs

Dīvaina priekšnojauta.

Vēl nav nekā.
Motoatslēga guļ uz galda,

Benzīns kannā guļ,

Un braucējs guļ miegā grūtā,

Bet uz ceļa seguma melnā

Ar pirmo rīta rasu,

Ar vēl neskarto rīta rasu

Nolaižas priekšsajūta.

Šonakt vēl māju spilvens

Un ziedošas ābeles dārzā

Bet sarkanas debesis aust,

Un sarkani vēji krājas.

Es ticu, ka cilvēkam

Ir tikai viens mūžs.

Es nevaru ticēt, ka cilvēkam

Ir tikai vienas mājas.

I.Ziedonis

Ainiņa pie Mildas

Ieeja nožogotajā teritorijā nu atļauta. Pakājē glīti izkārtoti pārsvarā sarkanbalti sarindoti ziedi un arī košākas pavasara puķes – tulpes, kuru ziedus nokodis mazais saliņš. Vectēvs (pieņēmums) pie vienas rokas atved mazmeitiņu (arī tāpat), otrā tur viņas skolas somu. Viņš noņem cepuri, mazā ziņkārīgi novērtē šo žestu. Brīdis nav ilgs, ar kailu galvu vīrs stāv tikai mirkli, bet, šķiet, paiet mūžība. Es esmu tikai garāmgājējs, bet liekas, ka novēroju visu dzīvi.

Kāds to uzskata par fašismu. Šaubos, ka tie, kas šodienu kaut kādā veidā piemin, pateicas fīreram vai sapņo par āriešu pasauli tīru no citām asinīm. Tie nedaudzie atceras likteni, kas nevienam nezināmu iemeslu dēļ cilvēkus nostādīja konkrētajā pusē. Nekā vairāk. Manuprāt, tā ir personīgas pieredzes un likteņa piemiņa. Tieši tas taču veido pasauli.

tautumeita ar leduscirtni (vai otrādi)

VeA man bija pasniedzēja, kas mēdza pliķēt sev pa pieri un teikt: „Ilze, Ilze” (tas ir viņas vārds). Mēs vienmēr par to smīkņājām, jo likās, ka viņa tādējādi grib saprast vai sev atgādināt, kas viņa ir. Arī pašreizējais LV prezidents ir uzdevis jautājumu „kas es esmu?”. Un kas es esmu? Vakar atceļā no ikdienas gaitām ar vienlīdz lielu nepacietību gaidīju gan to, kā varēšu izpakot un tuvumā apskatīt nupat iznomāto leduscirtni un dzelkšņu pāri, kas maisā kūļājās gar kājām un mazliet durstīja, gan deju mēģinājumu ar pirkstgalu stiepšanu baleta tipa čībiņās (beidzot tādas esmu iegādājusi un nu vairs neizceļos ar savām (no)lāpītajām pastaliņām), virpuļojošām dubultpolkām, meitenīgu koķetēriju un vieglumu. Pāris stundas vēlāk, kad bija beidzies deju mēģinājums garajos brunčos (jo tuvojas koncerts un jāpierod pie sajūtas, ka kaut kas gar kājām pinas, nu gluži kā leduscirtnis vēl pavisam nesen) un pusnakts vairs nebija tālu, tik pat aizrautīgi kā Keita Midltone smukas un rojālas cepurītes, pielaikoju ķiveri, ķimerējos ap mezgliem un žvadzināju karabīnes. Šie hobiji savā starpā nekonkurē, un man nav jāizvēlas starp pastalām un dzelkšņiem, jo man patīk abi. Bet tik un tā tas man šķiet kaut kas līdzīgs iņ un jaņ, sievišķajam un vīrišķajam. Ne nesavienojama, bet tomēr dīvaina kombinācija – es esmu tautumeita ar leduscirtni (ja mācētu zīmēt, pievienotu karikatūru).

Vērmanes taurētājs

Jau vairkkārt rīta agrumā Vērmaņdārza lielajā krustojumā muzicē kāds vīrietis. Arī šorīt, kad ārā bija vismaz -20C, viņš pūta tauri. He, šķiet, ka tā var "redzēt Rīgu". Viņa muzicēšana nepavisam nav nevainojama, bet tā arvien liek man pasmaidīt un uzmundrina, reizēm pat kādu ceļa gabaliņu gribētu turpināt palēkdamās. Turpmāk kabatā nēsāšu sīknaudiņas. Darīt labu mani, galvenokārt, attur doma, ka gan jau manā vietā to paveiks kāds cits. Cik maldīgi. "Jo manā vietā nedarīs to cits."

divi pagājušās nedēļas "F"

Vakar (26.01.) biju uz JRT izrādi „Fricis Barda. Dzeja. Ambients”. Principā tā ir izrāde, ko varētu „skatīties” pilnīgā tumsā, jo nozīme ir tikai skaņai. Kaut arī izrāde ir nieka 50 min. gara (salīdzinot ar „Latviešu mīlestību,” kas ilgst 3 stundas un vairāk), pieķēru sevi pie domas, ka labprāt izrādi baudītu ieritinājusies segā, gultā, vēlams mājās, tomēr tas ne tādēļ, ka būtu garlaicīgi, bet tāpēc, ka tā vieglāk ķert noskaņu. Izrādē četras aktrīses runā Friča Bārdas dzeju, pamīšus spēlējot kokles (kuru spēli viņas apguvušas veselu gadu pirms izrādes laišanas tautās). Nemelošu sakot, ka nekad iepriekš nebiju dzirdējusi tik skaistu no koklēm izvilinātu mūziku. Vārdu un mūzikas uzburtā noskaņa ir pilnīgs pavasaris, raisošies pumpuri, spilgti zaļa krāsa un harmonija dabā, pat, ja sirds trauksmaini un nemierīgi sitas. Nolaižas tāds kā plāns plīvurs starp skatītāju un Frici (kas runā caur aktirsēm). Atnākusi mājās, sameklēju vidusskolas literatūras klades, kurās esmu spējusi neapskaužami gudri spriedelēt par prozu, dzeju, dramaturģiju, ko tik vien vajag dzīves gudrību un ideālu gaismā, par tiem toreiz zinot vēl mazāk kā tagad. Taisnības labad arī jāpiemetina, ka nevarēju nepamanīt, ka tolaik arī ārkārtīgi sliktu spēju veidot kopsavilkums (nu, labi, nespēju) un atšķirt būtisko informāciju no mazsvarīgās. Izrādes sākuma daļā skeptiski domāju „nu, nu, kurš tad nevar tādas vārsmas sacerēt – pinekļi, rasas lāses glāsti un tādā garā,” bet, izrādei turpinoties, atmetu šīs domas un nevis tāpēc, ka citi tā nevarētu (-gan jau, ka spētu), bet gan tāpēc, ka dzejnieka teiktais nevar būt viltots un nepatiess, turklāt, gribas domāt, ka pazīstu un saprotu kā viņš domājis kaut kripatiņu no teiktā. Pārējais – interpretācija, kas tik un tā (un varbūt tieši tādēļ jo vairāk) uzrunā. Par F.Bārdu manā kladē stāv rakstīts – „zemes dēls ar zvaigžņu dvēseli”.

Šodien (27.01.) neviļus salīdzinu, vai tik Mārtiņš Freimanis arī nebija ar „zvaigžņu dvēseli”? ~15 gadu vecumā es ļoti spēcīgi spēju sevi identificēt ar viņa sacerēto sapņaino melodiju tikpat sapņainajiem tekstiem. Atceros vasaru, lielu dārzu kaut kur Ventas krastos pie Kuldīgas un sevi starp upeņu un jāņogu krūmiem līkņājot un pleijerī klausoties Tumsu, un attinot arvien vienu dziesmu – „logi mākoņos, lēnām aizveras, atļauj noticēt, neļauj pazaudēt ceļu mākoņos”… Pieļauju, ka arī pati neapzināti esmu iedvesmojusies no šiem tekstiem un mākoņu-asaru-eņģeļu noskaņas, jo tāda valda arī manā agrīnajā daiļradē (lasi: toreiz, kad manu sirdi pirmoreiz plosīja, ak, mīla un dzīves ideālu meklējumi, pierakstītās rindas, to skaļi dēvēju „es rakstu dzeju”). Pašai tagad, protams, kauns lasīt tāpat kā vēlāk iespējams šo. Vēlākajos gados man aktuāla kļuva pavisam cita veida mūzika un vārdi, taču neviens cits žanrs/stils manu pašas radošo izpausmi vārdos neietekmēja tik spēcīgi un vismaz uz papīra nekas no tā nepalika. Daļēji gan jau arī iekšējo nogulšņu dēļ. Pēdējās dienās pa simtu septiņi komats divi, radio Skontooo ļoti bieži skan M.Freimaņa dziesmas, kas jau piemirsušās, bet izrādās tomēr joprojām ļoti spēcīgi spēj iekustināt sirdi. Domāju, ka tas ne tikai tādēļ, ka viņa vairs nav šeit, kaut gan, protams, kas cilvēcīgi var šķist netaisnāks un sāpīgāks par jauna cilvēka aiziešanu?

No teorijas zinot, ka viens no romantisma dzejas pamatelementiem ir krasu pretstatu lietojums, bet no prakses ne tikai tādēļ vien, M.Freimani pavisam mierīgi varētu ierindot mūsdienu romantiķu kategorijā. Ja Bārda ir spilgts latviešu romantiskās dzejas pārstāvis no 19.gs beigām/20.gs. sākuma, tad Freimanis – no mūsdienām. Divi dzejnieki gan jau satiksies. Fricis ar Freimani. Divi F. Fricis Freimanis. Viņi abi tagad jau noteikti zina, „vai aiz beigām kāds ir, vai miers tas vai tukšums vai laime vai klusums” (M.F.).

trīs lietas

Par klusēšanu

Ir bijis, ko teikt, bet nav bijis kam, nav bijis saprotams kā un kāda jēga. Tāpēc arī šis lēciens laikā. Visas draugošanās un čivināšanas citiem rada ilūziju, ka tu esi, ka ar tevi kaut kas notiek, ka tava dzīve virzās. Rada ilūziju, ka zini, kas notiek ar taviem draugiem, kaut patiesībā neesi viņus redzējis jau krietnu laiku un, satiekoties jums īsti vairs nav par ko runāt, jo viss jau zināms, bet dziļāk doties negribas, nav vaļas vai vēl sliktāk – nav vairs dziļuma.

Par dziļumu

Manas maģistrantūras sesijas ir bijušas pašķidras eksāmenu ziņā, tā piemēram šogad jau 3. janvāra vakarā viss bija beidzies. Eksāmens mani sapurinājis un neļauj ieslīgt miegā. Kāda ir atslēga vēl negūtajiem panākumiem? Tulka zināšanas ir tik plašas kā okeāns, tas nekas, ka tikai centimetru dziļš.

Par pelēko krāsu

Šī nav manis izgudrota līdzība, dzirdēju to no kādas žurnālistes, kas pieteica vienu no Latvijas lepnuma kandidatūrām. Ir cilvēki, kas ir kā pelēkā krāsa. Te uzreiz vairums visticamāk padomā, ka tas ir neizteiksmīgs, garlaicīgs, drūms cilvēks, tomēr te runa ir par ko vairāk. Ar pelēko krāsu salīdzināts cilvēks ir tāds, kas ļauj uz sevis izcelties citām krāsām. Celt citus, nevis sevi. Var šķist, ka tad jau tādu cilvēku nevajag pārāk daudz, jo kurš tad būs tas, kas varēs izcelties, ja visi būs pelēki? Katram ir sava pelēkā krāsa/-as – tu manējā, es tavējā.