kopā ar skolniekiem, kas, gatavojoties skolai, meklēja darba burtnīcas priekšmetā x klasei y un smukākās klades ar bekstrītboisiem un spaisenēm vai kas nu tur tagad modē, meklēju pavisam vecmodīgas un aizmirstas lietas – vēstuļpapīru un adrešu blociņu. Vintāžu, kā tagad saka. Par to, ka šīm lietām noiets nav liels, liecina pats piedāvājums. Adrešu blociņš ražots Polijā un vāciņi vēl nejauki pēc rūpnīcas ož. Vēstuļpapīrs gan ir Latvijas prece un, nez, varbūt adresāts vēl sajutīs uz tā Latvijas mežu smaržu? Atceros, ka bērnībā mājās telefonu grāmatu pārrakstīja un mainīja ik pārgadus, jo tā no lietošanas ātri nodila un nosmērējās. Drukātā rajona telefongrāmata laukos vasarās vispār bija atsevišķa lasāmviela, jo par teju katru uzvārdu bija kāds stāsts zināms. Vēl tagad tā ar tumšbrūnām lapām gaida, kad kāds pāršķirstīs, bet nevienā pusē jau nav kam piezvanīt vai uzrakstīt.
Bet es savā gramatiņā ielikšu tevi un tevi, un tevi arī un sūtīšu vēstules. Gaidi!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru