Vakar (26.01.) biju uz JRT izrādi „Fricis Barda. Dzeja. Ambients”. Principā tā ir izrāde, ko varētu „skatīties” pilnīgā tumsā, jo nozīme ir tikai skaņai. Kaut arī izrāde ir nieka 50 min. gara (salīdzinot ar „Latviešu mīlestību,” kas ilgst 3 stundas un vairāk), pieķēru sevi pie domas, ka labprāt izrādi baudītu ieritinājusies segā, gultā, vēlams mājās, tomēr tas ne tādēļ, ka būtu garlaicīgi, bet tāpēc, ka tā vieglāk ķert noskaņu. Izrādē četras aktrīses runā Friča Bārdas dzeju, pamīšus spēlējot kokles (kuru spēli viņas apguvušas veselu gadu pirms izrādes laišanas tautās). Nemelošu sakot, ka nekad iepriekš nebiju dzirdējusi tik skaistu no koklēm izvilinātu mūziku. Vārdu un mūzikas uzburtā noskaņa ir pilnīgs pavasaris, raisošies pumpuri, spilgti zaļa krāsa un harmonija dabā, pat, ja sirds trauksmaini un nemierīgi sitas. Nolaižas tāds kā plāns plīvurs starp skatītāju un Frici (kas runā caur aktirsēm). Atnākusi mājās, sameklēju vidusskolas literatūras klades, kurās esmu spējusi neapskaužami gudri spriedelēt par prozu, dzeju, dramaturģiju, ko tik vien vajag dzīves gudrību un ideālu gaismā, par tiem toreiz zinot vēl mazāk kā tagad. Taisnības labad arī jāpiemetina, ka nevarēju nepamanīt, ka tolaik arī ārkārtīgi sliktu spēju veidot kopsavilkums (nu, labi, nespēju) un atšķirt būtisko informāciju no mazsvarīgās. Izrādes sākuma daļā skeptiski domāju „nu, nu, kurš tad nevar tādas vārsmas sacerēt – pinekļi, rasas lāses glāsti un tādā garā,” bet, izrādei turpinoties, atmetu šīs domas un nevis tāpēc, ka citi tā nevarētu (-gan jau, ka spētu), bet gan tāpēc, ka dzejnieka teiktais nevar būt viltots un nepatiess, turklāt, gribas domāt, ka pazīstu un saprotu kā viņš domājis kaut kripatiņu no teiktā. Pārējais – interpretācija, kas tik un tā (un varbūt tieši tādēļ jo vairāk) uzrunā. Par F.Bārdu manā kladē stāv rakstīts – „zemes dēls ar zvaigžņu dvēseli”.
Šodien (27.01.) neviļus salīdzinu, vai tik Mārtiņš Freimanis arī nebija ar „zvaigžņu dvēseli”? ~15 gadu vecumā es ļoti spēcīgi spēju sevi identificēt ar viņa sacerēto sapņaino melodiju tikpat sapņainajiem tekstiem. Atceros vasaru, lielu dārzu kaut kur Ventas krastos pie Kuldīgas un sevi starp upeņu un jāņogu krūmiem līkņājot un pleijerī klausoties Tumsu, un attinot arvien vienu dziesmu – „logi mākoņos, lēnām aizveras, atļauj noticēt, neļauj pazaudēt ceļu mākoņos”… Pieļauju, ka arī pati neapzināti esmu iedvesmojusies no šiem tekstiem un mākoņu-asaru-eņģeļu noskaņas, jo tāda valda arī manā agrīnajā daiļradē (lasi: toreiz, kad manu sirdi pirmoreiz plosīja, ak, mīla un dzīves ideālu meklējumi, pierakstītās rindas, to skaļi dēvēju „es rakstu dzeju”). Pašai tagad, protams, kauns lasīt tāpat kā vēlāk iespējams šo. Vēlākajos gados man aktuāla kļuva pavisam cita veida mūzika un vārdi, taču neviens cits žanrs/stils manu pašas radošo izpausmi vārdos neietekmēja tik spēcīgi un vismaz uz papīra nekas no tā nepalika. Daļēji gan jau arī iekšējo nogulšņu dēļ. Pēdējās dienās pa simtu septiņi komats divi, radio Skontooo ļoti bieži skan M.Freimaņa dziesmas, kas jau piemirsušās, bet izrādās tomēr joprojām ļoti spēcīgi spēj iekustināt sirdi. Domāju, ka tas ne tikai tādēļ, ka viņa vairs nav šeit, kaut gan, protams, kas cilvēcīgi var šķist netaisnāks un sāpīgāks par jauna cilvēka aiziešanu?
No teorijas zinot, ka viens no romantisma dzejas pamatelementiem ir krasu pretstatu lietojums, bet no prakses ne tikai tādēļ vien, M.Freimani pavisam mierīgi varētu ierindot mūsdienu romantiķu kategorijā. Ja Bārda ir spilgts latviešu romantiskās dzejas pārstāvis no 19.gs beigām/20.gs. sākuma, tad Freimanis – no mūsdienām. Divi dzejnieki gan jau satiksies. Fricis ar Freimani. Divi F. Fricis Freimanis. Viņi abi tagad jau noteikti zina, „vai aiz beigām kāds ir, vai miers tas vai tukšums vai laime vai klusums” (M.F.).
