trīs lietas

Par klusēšanu

Ir bijis, ko teikt, bet nav bijis kam, nav bijis saprotams kā un kāda jēga. Tāpēc arī šis lēciens laikā. Visas draugošanās un čivināšanas citiem rada ilūziju, ka tu esi, ka ar tevi kaut kas notiek, ka tava dzīve virzās. Rada ilūziju, ka zini, kas notiek ar taviem draugiem, kaut patiesībā neesi viņus redzējis jau krietnu laiku un, satiekoties jums īsti vairs nav par ko runāt, jo viss jau zināms, bet dziļāk doties negribas, nav vaļas vai vēl sliktāk – nav vairs dziļuma.

Par dziļumu

Manas maģistrantūras sesijas ir bijušas pašķidras eksāmenu ziņā, tā piemēram šogad jau 3. janvāra vakarā viss bija beidzies. Eksāmens mani sapurinājis un neļauj ieslīgt miegā. Kāda ir atslēga vēl negūtajiem panākumiem? Tulka zināšanas ir tik plašas kā okeāns, tas nekas, ka tikai centimetru dziļš.

Par pelēko krāsu

Šī nav manis izgudrota līdzība, dzirdēju to no kādas žurnālistes, kas pieteica vienu no Latvijas lepnuma kandidatūrām. Ir cilvēki, kas ir kā pelēkā krāsa. Te uzreiz vairums visticamāk padomā, ka tas ir neizteiksmīgs, garlaicīgs, drūms cilvēks, tomēr te runa ir par ko vairāk. Ar pelēko krāsu salīdzināts cilvēks ir tāds, kas ļauj uz sevis izcelties citām krāsām. Celt citus, nevis sevi. Var šķist, ka tad jau tādu cilvēku nevajag pārāk daudz, jo kurš tad būs tas, kas varēs izcelties, ja visi būs pelēki? Katram ir sava pelēkā krāsa/-as – tu manējā, es tavējā.