Cik vien atceros, vienmēr Lāčplēša dienā mamma lika logos aizdegtas svecītes. Padomju/atmodas laikā to darīja daudzi, jo toreiz tā, šķiet, bija ne tikai piemiņas, bet ari klusa protesta liesma. Tagad tādu mirdzošu logu ir arvien mazāk. Šodien ziņās lasu skumju realitāti. Divējāda sajūta, jo vienlaikus esam gan paši savas laimes kalēji, gan kaprači.
Varbūt manam reizēm pāri plūstošajam sentimentam nav īsta pamata, bet es to neizvēlos apzināti. Bet vai iespējams, ka mīlestība uz dzimteni, lai kāda tā pašlaik būtu, ielikta šūpulī, un no tās neatbrīvoties pat ar varu? Tāpat kā es nevaru apturēt savas kājas atskanot tautas ziņģēm un nevaru uz brīdi neapstaties un neaizturēt elpu, ieraugot skaistu ainavu (vienalga – vasaras pilnbriedā smaršojošu pļavu vai sniega placi, kas aicināt aicina tajā iezīmogot sniega eņģeli), un nevaru nenosarkt pēc trīs vīna malkiem. Kāds cits noteikti var, bet es ne.
Nereti var atrast arī ļaudis, kas, dzimtenē dzīvojot, jūtas kā trimdā – un man šķiet brīvprātīgā. J.Jaunsudrabiņam būtu ko teikt.
Latvi, lai kuŗā zemes daļā tu nonāktu, — piemini Latviju!
Nekad un nekur savā mūžā tu vairs nedzirdēsi skaistāka vārda pa šo; tāpēc nemities to daudzināt, nebeidz slavēt valsti, kas šo vārdu nes.
Ja esi tēvs, paud to saviem bērniem; ja esi māte, dziedi par viņu pie savu bērnu un mazbērnu šūpuļiem; bet ja esi bērns, kas dzimis trimdā, — nerimsti taujāt par šo zemi savus vecākus.
Latvija lai tavās domās un iedomās ir kā tāla brīnišķīga sala pasaules jūŗā, uz kuŗu vienmēr jāstāv vērstam tavas dzīves laivas priekšgalam, Diena vai nakts, vakars vai rīts, — turi viņu prātā, iemīli viņu arvienu dedzīgāk.
Piemini Latviju!
Ar šiem vārdiem sasveicinies, ar tiem atvadies, tiekoties ar tautiešiem jebkuŗā pasaules daļā.
Turi Latviju dziļi ieslēgtu savā sirdī. Turi to kā lielāko dārgumu, ko nedrīkst pazaudēt. Jo, zaudējis Latviju, tu zudīsi pats.
J. Jaunsudrabiņš
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru