Pēc 1 gada un 44 nedēļām savā pirmajā īstajā darba vietā (puķu pārdošana dziļā bērnībā, prakses, ārštats gan bija labs rūdījums, bet ne darba vieta vārda īstajā nozīmē) esmu nomainījusi „krēslu”. Pēdējā dienā bija tā jocīgi celties un zināt, ka aizeju pavisam. Teiciens, ko jau še pat reiz esmu citējusi, ka visas beigas ir skumjas, bet sākumi bailīgi, šoreiz bija daļēji patiess, jo, aizejot nejutu skumjas, toties jaunā sākuma priekšā mazliet trīsēju gan.
Vakar pagarākā brīvbrīdī centos izkristalizēt domu par iespējamo maģistra darba tēmu, tad pievērsos rakstiem un diskusijām par skriešanu līdz uzgāju interesantu emuāru, kas savukārt mani aizdeva uz projektu 101 lieta 1001 dienā. Sākumā ļoti entuziastiski domāju, ka man arī noteikti to vajag, bet pēc brīža neradu pamatojumu, kāpēc lai to darītu. Beigu beigās ar svaigāku galvu šorīt izlēmu, ka tomēr pamēģināšu vismaz uzskaitīt to 101 lietu/darbu un tad varbūt arī pievarēt to. Vēl neesmu izlēmusi, vai piemērot sev arī kādu sodu, ja neizdosies. Katrā ziņā domas lido un top.
Vēl kāds personiskas dabas jautājums - vai jums kādreiz ir gadījies nopirkt zobu diegu, kas ir ... par resnu?:D
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru