tautumeita ar leduscirtni (vai otrādi)

VeA man bija pasniedzēja, kas mēdza pliķēt sev pa pieri un teikt: „Ilze, Ilze” (tas ir viņas vārds). Mēs vienmēr par to smīkņājām, jo likās, ka viņa tādējādi grib saprast vai sev atgādināt, kas viņa ir. Arī pašreizējais LV prezidents ir uzdevis jautājumu „kas es esmu?”. Un kas es esmu? Vakar atceļā no ikdienas gaitām ar vienlīdz lielu nepacietību gaidīju gan to, kā varēšu izpakot un tuvumā apskatīt nupat iznomāto leduscirtni un dzelkšņu pāri, kas maisā kūļājās gar kājām un mazliet durstīja, gan deju mēģinājumu ar pirkstgalu stiepšanu baleta tipa čībiņās (beidzot tādas esmu iegādājusi un nu vairs neizceļos ar savām (no)lāpītajām pastaliņām), virpuļojošām dubultpolkām, meitenīgu koķetēriju un vieglumu. Pāris stundas vēlāk, kad bija beidzies deju mēģinājums garajos brunčos (jo tuvojas koncerts un jāpierod pie sajūtas, ka kaut kas gar kājām pinas, nu gluži kā leduscirtnis vēl pavisam nesen) un pusnakts vairs nebija tālu, tik pat aizrautīgi kā Keita Midltone smukas un rojālas cepurītes, pielaikoju ķiveri, ķimerējos ap mezgliem un žvadzināju karabīnes. Šie hobiji savā starpā nekonkurē, un man nav jāizvēlas starp pastalām un dzelkšņiem, jo man patīk abi. Bet tik un tā tas man šķiet kaut kas līdzīgs iņ un jaņ, sievišķajam un vīrišķajam. Ne nesavienojama, bet tomēr dīvaina kombinācija – es esmu tautumeita ar leduscirtni (ja mācētu zīmēt, pievienotu karikatūru).