Starp pēdējo ierakstu un šo esmu vairākkārt svārstījusies -- turpināt rakstīt vai arī ne. Rakstīt man patīk, tikai redzams, ka ļoti neregulāri. Gribas domas fiksēt, lai pecāk var labāk saprast sevi. Rakstīšana arī veicina domāšanu. Protams, ir situācijas, kad pārlieku liela domašāna ne pie kā laba nenoved, proti, domas veicina atmiņas, ilgas, modina cerības... Tās visas pašas par sevi ir lieliskas lietas. Savā likā. Savā vietā.
Tātad. (secībai nav nozīmes)1)Pa šo laiku man ir savs miteklis. Precīzāk -- savs kaktiņš mājā, kurā esmu dzīvojusi allaž. Varbūt mazliet nožēlojami tik lielā vecumā (aha) par ko tādu lepoties, jo tagad man jau vajadzētu būt patstāvīgai dzīvei, nevis filiālei joprojām siltajā un drošajā vecāku paspārnē. Mani vienaudži jau ir vecāki, juristi, sievas un vīri, veiksmīgi uzņēmēji. Man gribētos lepni uzsliet savu degunteli debesīs un sacīt "bet es toties esmu laimīga!" Nav teikts, ka viņi tādi nav, un pats skumīgākais ir tas, ka arī par sevi pašlaik to nevaru teikt.
2)Drīz jau būs gads riņķī kopš strādāju te. Vai ir bijusi kāda izaugsme, ko esmu iemācījusies? Esmu sapratusi, ka nevēlētos savu dzīvi pakārtot darbam un vēlām stundām, nespējot atlicināt laiku ārpus darba dzīvei. Ideālā gadījumā tās, protams, papildina viena otru, nevis traucē. Gribu būt labs un interesants kolēģis, bet līdz tam man vēl augt un augt. Gribu būt arī profesionālis, kādam pašlaik būt ir diezgan grūti, pārsvarā laika un līdzekļu trūkuma dēļ. Darbs deg zem kājām un parasti tas jāpadara "mērkaķa ātrumā" (tagad es, šķiet, zinu, kāds tas ir), bet manam amatam te nav tādas nozīmes, lai ieguldītu man nepieciešamajos līdzekeļos. Tā nu es svārstos savā cerībā, ka vismaz neregresēju, un priecājos, ka mūsdienu sistuacijā man vismaz ir darbs, kaut arī neatbilstošs atalgojumam utt.
3)Mans pēdējā laika muzikālais atklājums ir Kārlis Kazāks. Varu klausīties un klausīties. Atceros arī jūlija rītu pozitivus-ā, kad viņš muzicēja.
Bet uz U2 koncertu vienalga gribu.4) Mans moto mūždien ir bijis "viss labākais vēl ir priekšā; viss, kas notiek, ir uz labu" un citi līdzīgi panaivi saukļi, kurus īstenot ir daudz grūtāk nekā vienkārši domāt tā. Pienācis mans laiks cerēt, ka rītdiena būs labāka un mana šodiena ir neatņemama sastāvdaļa rītdienas veidošanā. Lai atskatoties, es varētu ar prieku pateikties par šo laiku, bez kura es nebūšu es.. Ar atpakaļejošu datumu es varēšu domāt, ka "šodiena ir mana mīļākā diena". Bet līdz tam man ir jānodzīvo, ir jāpārvar šodiena, no jauna jāmācās smaidīt no sirds un mīlēt, un piedot, un neko nepieprasīt, mainīties, mainīties un ... nesteigties laikam pa priekšu, pat ne domās...
5) Advente. Lūdzu, lai varu izdzīvot šo laiku klusumā, Brīnuma un miera gaidās, ļaujot piedzimt abām šīm lietām un vēl vairāk manā sirdī. Es ticu, ka tur ir pietiekami daudz vietas. Māra Zālīte ir rakstījusi apmēram tā: "nesaki -- manī vairs nekā nav; saki -- manī atkal ir daudz vietas"
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru