Vakar pirms vēl paspēja uzsnigt sniegs, pēc ilgāka pārtraukuma beidzot atkal pabiju magnētā. Pēc rezultāta īpaši nedzinos, ko apliecina arī distancē pavadītais laiks - 1,45h. Toties kāda bauda elpot meža gaisu, pakustināt kājas ātrāk nekā ikdienā, pagrozīt smadzenes, lasot karti, meklēt un atrast (agrāk vai vēlāk). No ziemas magnēta vienmēr baidījos, domādama, ka man nav piemērota apģērba. Vakar, protams, laiks nebija ziemai tipisks, tāpēc tiku sveikā ar sausām un siltām kājām. Tā kā ar "mežu ķemmēšanu" ceru nodarboties daudz maz regulāri, laikam būtu prātīgi iegādāt termokreklu, jo sasvīdušas muguras atdzišana aukstā laikā nav sevišķi patīkama, kā arī noteikti - neveselīga.Ap reģistrācijas punktu valda tik pozitīva atmosfēra - apkārt rosās gan veci, pieredzējuši un joprojām aktīvi skrējēji, gan bērni, kas jau patstāvīgi dodas trasē, cilvēki par suņiem, ģimenes ar pavisam maziņiem ķipariem, kas vēl knapi turas kājās un kuriem meža iepazīšana vēl tikai priekšā, bērni ratiņos, ar kuriem pastaigājas kāds no vecākiem, kamēr otrs ir distancē. Paaudzēs mantots dzīvesveids. Visi šķiet kā viena liela draudzīga ģimene. Ienācējam no malas kā man tas pagaidām šķiet vēl tāls, bet tomēr vilinošs. Vispār nesaprotu, no kurienes mani apsēdis tāds piedzīvojumu gars! Atliek vien īstenot!
Un kaut arī apzinos, ka man vakar vajadzēja gatavot iekavētos skolas darbus, tomēr prieks un uzkrātā/izlādētā enerģija ir netsverami!
