Šorīt sēžot 3.autobusā Deglava tilta augstākajā punktā, pavērusies, cik nu atutobuss to ļauj, visapkārt, ieraudzīju debesu jumu bez neviena paša mākoņa. Protams, tās vairs nav dzidras debesis, bet gan blāvas, atvasaras un tuvā rudens debesis.
Šķiet pavisama sen - pirms 5 gadiem - sāku savu augstākās izglītības ceļu. Zinību dienā gāju uz pirmo studentu tusiņu un vēl tagad atminos, ka policists/apsargs jautāja, cik man gadu. Pases līdzi nebija, taisnojos, ka esmu pirmkursniece. Fuksītis, gurķītis. Arī šogad man pienāktos Aristoteļa svētki, jo gaismas pils un kārotais grāds cits.
Stāts ir par manām zilajām debesīm, joprojām dzidrām un košām, debesīm, kas alkst uzdrīkstēties, izzināt, kas ir bezbailīgas vai uzvar savas bailes, debesīm, kurās uz brīdi izklīdināti mākoņi.
Šķiet pavisama sen - pirms 5 gadiem - sāku savu augstākās izglītības ceļu. Zinību dienā gāju uz pirmo studentu tusiņu un vēl tagad atminos, ka policists/apsargs jautāja, cik man gadu. Pases līdzi nebija, taisnojos, ka esmu pirmkursniece. Fuksītis, gurķītis. Arī šogad man pienāktos Aristoteļa svētki, jo gaismas pils un kārotais grāds cits.
Stāts ir par manām zilajām debesīm, joprojām dzidrām un košām, debesīm, kas alkst uzdrīkstēties, izzināt, kas ir bezbailīgas vai uzvar savas bailes, debesīm, kurās uz brīdi izklīdināti mākoņi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru