ko es šonedēļ nedarīju

Dīkas darba nedēļas ražīgs noslēgums. Tāda sajūta, ka esi visu nedēļu vaiga sviedros rāvies. hehe.

Vēl pa nedēļu paguvu nosaktīties sev netipiski lielu skaitu filmu (2!!!) un abas, miniet, protams, rooomantiskās filmiņas. Pēc manas neizsakāmi lielās vilšanās, noskatoties she's out of my league(turklāt, gan Naumanis, gan Rietuma tai filmai dod 3 acis/zvaigznes???), nolēmu otreiz uz tā paša grābekļa nekāpt, bet vienā upē tā sacīt diveriz neiekāpsi. Noskatījos filmas Notebook un Dear John (abas pēc Nicholas Sparks romāniem, un jāsaka - atrodamas lielas līdzības) un man pat nācās notraust dažu as'ru, ko es neatminos darījusi jau labu laiku. Nevēlos apspriest, cik (ne)reāli šādi notikumi būtu dzīvē, bet kas gan, lai kustina meitenes sirdi siltā vas'ras vakarā, ja ne mīla kaut uz ekrāna skatīta? (Es ironizēju, ja kas.)

Jāsaka, ka filmu Dear John pavadīja vosnotaļ simpātisks skaņuceliņš. Šo meldiņu zināju, bet biju piemirsusi, to noklausaities gan!

un šo arī:

bright star

Šovakar biju uz filmu Bright star. Mani patīkami pārsteidza filmas nesteidzīgums un miers, kādā tēli darbojās. Tas tik ļoti kontrastē mūsdienu ikdienas ritmam, ka filmā parādītā dzīve šķiet gandrīz vai garlaicīga un smieklīga (kur mīlnieki viens otram raksta zīmītes ar labas nakts vēlējumiem, lai zīmīti var nolikt zem spilvena; mūsdienās risinājums vienkāršs - sms, vai ne?). Es jau arī domāju, ka būtu garlaicīgi visu dzīvi staigāt pa pļavām un lasīt puķes un, cik gan kaitinoši būtu, kad pat vientuļā pastaigā tevi uzrauga brālis vai kāds cits rada gabals. Tomēr. Ne par to ir stāsts. Stāsts, protams, ir par mīlestību. Mani iepriecināja fakts, ka šis stāsts ir viens no retajiem, kas ir par tīru un šķīstu mīlestību. Zinot, ka jāšķiras uz visiem laikiem Fanija (galvenā varone) saka: "esmu gatava un visu", bet Džons Kītss atbild: "man ir sirdsapziņa." Viņi pavada savus pēdējos kopīgos mirkļus sapņojot par atgriešanos viens otra tuvumā, zinot, ka tas nepiepildīsies, bet ticot, ka tomēr, varbūt... Smeldzīgi - kā jau dzejnieka dzīvesstāstam pieklājas būt. Jau zināju, ka reizēm (vai varbūt tomēr diezgan bieži) lielāka drosme un saņemšanās nepieciešama, lai kaut ko neizdarītu, nevis izdarītu. Lai neļautos, nevis ļautos. Ir kaut kas tīrs vēl pasaulē, kaut arī filma ir par 19.gadsimtu.

kino acīm, prātam un sirdij

Nesen šeit gribēju ievietor ierakstu par savu pēdējā laika mīļāko svētdienu, sievišķīgu un klusinātu sajūtu pilnu. Tomēr nokautrējos un paturēju to tikai sev, taču nevaru nepadalīties ar vienu no galvenajiem tās svētdienas elementiem - Pedro Almodóvar filmu Zaudētie apskāvieni (Los abrazos rotos). Forumcinemas anotācijā rakstīts: "Tas ir kino acīm, prātam un sirdij." Filma, protams, par mīlestību. Es dodu 5 acis un vairāk.