Šovakar biju uz filmu Bright star. Mani patīkami pārsteidza filmas nesteidzīgums un miers, kādā tēli darbojās. Tas tik ļoti kontrastē mūsdienu ikdienas ritmam, ka filmā parādītā dzīve šķiet gandrīz vai garlaicīga un smieklīga (kur mīlnieki viens otram raksta zīmītes ar labas nakts vēlējumiem, lai zīmīti var nolikt zem spilvena; mūsdienās risinājums vienkāršs - sms, vai ne?). Es jau arī domāju, ka būtu garlaicīgi visu dzīvi staigāt pa pļavām un lasīt puķes un, cik gan kaitinoši būtu, kad pat vientuļā pastaigā tevi uzrauga brālis vai kāds cits rada gabals. Tomēr. Ne par to ir stāsts. Stāsts, protams, ir par mīlestību. Mani iepriecināja fakts, ka šis stāsts ir viens no retajiem, kas ir par tīru un šķīstu mīlestību. Zinot, ka jāšķiras uz visiem laikiem Fanija (galvenā varone) saka: "esmu gatava un visu", bet Džons Kītss atbild: "man ir sirdsapziņa." Viņi pavada savus pēdējos kopīgos mirkļus sapņojot par atgriešanos viens otra tuvumā, zinot, ka tas nepiepildīsies, bet ticot, ka tomēr, varbūt... Smeldzīgi - kā jau dzejnieka dzīvesstāstam pieklājas būt. Jau zināju, ka reizēm (vai varbūt tomēr diezgan bieži) lielāka drosme un saņemšanās nepieciešama, lai kaut ko neizdarītu, nevis izdarītu. Lai neļautos, nevis ļautos. Ir kaut kas tīrs vēl pasaulē, kaut arī filma ir par 19.gadsimtu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru