Šaubas un neticība svešiniekiem, kuru uzvedība ir mazliet atšķirīga, ir iedzimtas vai iemācītas. Bērnībā māca nerunāt ar svešiem onkuļiem un tantēm, kaut arī viņi solītu bonbonkas un citus gardumus, turēties pa gabalu no čigānietēm, kas piedāvā izzīlēt nākotni, un krieveļiem, kas pat pustukšā sabiedriskajā transportā piespiežas nedabīgi cieši, lai izkacētu manu maciņu. Baidies no svešiem suņiem, jo tiem var būt trakumsērga! Pārskaiti naudu, neatejot no kases! Skrien, ja tumsā tev kāds pārāk raitā solī tuvojas no aizmugures! Šie signāli mūsos ir iekodēti jau bērnībā – pārbaudi, 7 reizes nomēri pirms nogriez, pārliecinies, neuzticies.
Vakar bibliotēkā lavierēju gar plauktiem, meklējot piemērotu literatūru savam universitātes mini-pētnieciskajam darbam. Kāda tumsnēja sieviete labā latviešu valodā, bet ar akcentu, ļoti pieklājīgi uzrunā mani, vaicājot vai varu palīdzēt.
-Jā, varu gan! Sākumā domāju, ka viņai, sauksim par S.kundzi, vajadzīga palīdzība, apejoties ar datoru vai internetu. S.kundze man saka, ka tas būšot uz 5 minūtēm un lai paņemu krēslu. Viņa skatās sludinājumus un nesaprot, kā atbildēt, vaicā man, ko spiest tālāk, kā uzlikt krievu rakstību utt. Beigās sanāk tā, ka es S.kundzes vietā ar kreiso roku (ne visai ērti) rakstu tekstiņu krievu valodā (es un krievu valoda?) , saprotams sākumā – diezgan lēni. Pa vidu viņa pamanās pajautāt, ko es daru, par ko strādāju, iestarpina apmēram šādas domas: „jūs tāda labi kopta, tomēr varat atnākt pie manis uz konsultāciju, par pričosku, tas cels pašapziņu”. Saka, ka viņai angļu valoda esot 8.(!!!) valoda, bet latviešu – 7.! Pēc vārda spriežot varētu būt kāda armēniete vai azerbaidžāniete. Parāda man savu mājas lapu, uzzinājusi, ka tulkoju, prasa, vai gadījumā nevaru iztulkot vienu nelielu tekstiņu („man jums ir piedāvājums”). Manī, protams, uzreiz mostas aizdomas – sak’, gan jau apmānīs. Jāsaka, ka par tulkošanas darījumiem runājot, esmu apmānīta tikai vienreiz, un arī toreiz no cilvēka, no kura to negaidīju (tiesa, to laikam nekad negaida). Visu mūsu kontakta laiku manī bija aizdomas, jau sākot ar to, ka somiņu noliku pretējā pusē. Smieklīgi. Domāju, kāpēc tā? Tiešām patīkama sieviete, ne pārāk uzbāzīga, saruna mums dabīgi raisījās, interesanta. Atvadoties, viņa saka, ka es godīgi esmu nopelnījusi atlaidi konsultācijai. Varbūt jāaiziet, tiešām ilgojos pēc laba matu greizuma!
Turpinot savu ceļojumu starp plauktiem, pa šķirbiņu (kā filmās rāda kadrus starp plauktiem), redzu, ka S.kundze runā jau ar citu meiteni. Vēroju, interesanti, kas notiks tālāk, bet nekas nenotiek, viņai tiešām vajag palīdzību, lietojot datoru.
Kāpēc (vienmēr) raugāmies ar šaubām uz svešinieku, kurš ir gatavs kaut ko dāvāt par velti, ir laipns, atvērts? Kāpēc pavada sajūta, ka viņš/viņa noteikti vēlas man kaut ko atņemt?
Nezinu, varbūt vienkārši iztulkošu viņai tās pāris rindkopas un nosūtīšu pa e-pastu, tāpat. Neliegšos, labprāt to izdarītu. Tāpat. Lai arī uz mani nelūkojas ar aizdomām.
Vakar bibliotēkā lavierēju gar plauktiem, meklējot piemērotu literatūru savam universitātes mini-pētnieciskajam darbam. Kāda tumsnēja sieviete labā latviešu valodā, bet ar akcentu, ļoti pieklājīgi uzrunā mani, vaicājot vai varu palīdzēt.
-Jā, varu gan! Sākumā domāju, ka viņai, sauksim par S.kundzi, vajadzīga palīdzība, apejoties ar datoru vai internetu. S.kundze man saka, ka tas būšot uz 5 minūtēm un lai paņemu krēslu. Viņa skatās sludinājumus un nesaprot, kā atbildēt, vaicā man, ko spiest tālāk, kā uzlikt krievu rakstību utt. Beigās sanāk tā, ka es S.kundzes vietā ar kreiso roku (ne visai ērti) rakstu tekstiņu krievu valodā (es un krievu valoda?) , saprotams sākumā – diezgan lēni. Pa vidu viņa pamanās pajautāt, ko es daru, par ko strādāju, iestarpina apmēram šādas domas: „jūs tāda labi kopta, tomēr varat atnākt pie manis uz konsultāciju, par pričosku, tas cels pašapziņu”. Saka, ka viņai angļu valoda esot 8.(!!!) valoda, bet latviešu – 7.! Pēc vārda spriežot varētu būt kāda armēniete vai azerbaidžāniete. Parāda man savu mājas lapu, uzzinājusi, ka tulkoju, prasa, vai gadījumā nevaru iztulkot vienu nelielu tekstiņu („man jums ir piedāvājums”). Manī, protams, uzreiz mostas aizdomas – sak’, gan jau apmānīs. Jāsaka, ka par tulkošanas darījumiem runājot, esmu apmānīta tikai vienreiz, un arī toreiz no cilvēka, no kura to negaidīju (tiesa, to laikam nekad negaida). Visu mūsu kontakta laiku manī bija aizdomas, jau sākot ar to, ka somiņu noliku pretējā pusē. Smieklīgi. Domāju, kāpēc tā? Tiešām patīkama sieviete, ne pārāk uzbāzīga, saruna mums dabīgi raisījās, interesanta. Atvadoties, viņa saka, ka es godīgi esmu nopelnījusi atlaidi konsultācijai. Varbūt jāaiziet, tiešām ilgojos pēc laba matu greizuma!
Turpinot savu ceļojumu starp plauktiem, pa šķirbiņu (kā filmās rāda kadrus starp plauktiem), redzu, ka S.kundze runā jau ar citu meiteni. Vēroju, interesanti, kas notiks tālāk, bet nekas nenotiek, viņai tiešām vajag palīdzību, lietojot datoru.
Kāpēc (vienmēr) raugāmies ar šaubām uz svešinieku, kurš ir gatavs kaut ko dāvāt par velti, ir laipns, atvērts? Kāpēc pavada sajūta, ka viņš/viņa noteikti vēlas man kaut ko atņemt?
Nezinu, varbūt vienkārši iztulkošu viņai tās pāris rindkopas un nosūtīšu pa e-pastu, tāpat. Neliegšos, labprāt to izdarītu. Tāpat. Lai arī uz mani nelūkojas ar aizdomām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru