Beidzot ziema, kad nevajag gausties par to, ka viņas nav, slēpotāji un dēļotāji var priecāties te pat uz Latvijas pauguriem, ja vien adrenalīns nepieprasa augstāku virsotņu, un zaķis maskēšanās nolūkos uzvilcis savu visbaltāko kažociņu. Radu lokā vēroju – no skapjiem un varbūt pat pažobelēm izvilktas ausaines, no tām nokratīti putekļi un tās uzmauktas galvā. Lai siltāk. Pagājušajā gadā savu „kalna sezonu” atklāju un noslēdzu vienlaicīgi – naktī no februāra pēdējās uz marta pirmo dienu. Šoziem mani vienīgie ziemas prieki ir bijuši divi sniega eņģeļi, pikošanās un daži šļūcieni no Bastejkalna; var pieskaitīt arī piespiedu slidināšanos pa apledojušajām ielām un dažādas reizumis salstošās ķermeņa daļas. Īstā ziemā kā šī, arī tas ir forši. Vakar manā acu priekšā aiz loga pilsētas gandrīz-centra zaļajā zonā „izauga” sarma. "Ponorāmā" (tā mans vectēvs šo vārdu izrunāja) ziņoja, ka dažviet Latvijā sarmas bārkstis ir pat 5cm garas, bet rekords, šķiet, 50-tajos gados reģistrēts Gaiziņa apkārtnē, kur sarma uzaudzēja 8cm garu bārdu. Arī turpmākajās dienās tā solās priecēt daudz acu pāru. Nevaru beigt brīnīties un priecāties par mākslu, ko daba dod par baltu (patiešām baltu!) velti!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru