Vēlos uzrakstīt par saviem pagājušās nedēļas kultūras notikumiem. Jāatzīst, ka visa nedēļa bija spraiga un intensīva ne tikai šajā ziņā.
Trešdien,20.janvārī, biju uz Metropolitan operā (Ņujorka) iestudēto Bizē Karmenu, ko rādīja forumcinemas. Galvenajā lomā mūsu (latviešu) Elīna Garanča. Pirmo reizi dzīvē man tiešām no sirds, nevis pieklājības pēc, patika opera, esmu sajūsmā! Parasti operas asociējas ar statisku dziedāšanu, ko izpilda korpulentas sievietes un biezā kārtā nogrimēti vīrieši. Vecākas paaudzes radi stāsta, ka kādreiz skatuves pārī tika savietoti savstarpēji pilnīgi nesaderīgi cilvēki (gan vizuāli, gan vecuma ziņā). Skatoties operu kino (skan jocīgi, ne?), ideāli var redzēt visus sīkumiņus, ko skatītājs zālē neredz – katru vaibstu, arī fona aktieru darbu, diriģenta mīmiku, skatuves pārkārtošanu starpbrīdī un exspres intervijas ar māksliniekiem. Mana tīksme iespējams saistīta ar to, ka pirmo reizi saprotu dziedājuma vārdus, proti, opera bija franču valodā, bet subtitri – angliski. Iepriekšējos operas apmeklējumos labākajā gadījumā zināju stāstu, bet te – visas sarunas. Elīnas Garančas atveidotā Karmena bija tik koša, izaicinoša, skaista, valdzinoša, brīvības un mīlestības alkstoša! Latvijas lepnums.
Vakarā atgriezusies no operas mājās, skandināju slaveno Karmenas meldiņu un gandrīz vai pukojos, ka jau nākamajā vakarā man jāapmeklē JRT izrāde (tiesa, sen gaidīta), jo man negribējās lai Karmenas uzkurināto kaisli un sparu nomāc citas emocijas.
Ceturtdien, 21, janvārī, biju uz JRT izrādi Mēnesis un laukiem. Turgeņevs un Ķimele. Smalka pērlīšu un dvēseļu saspēle. Atziņa, kas man aizķērās visvairāk: „mēs ar lielu rūpību izpētām sevi un tad iedomājamies, ka labi pazīstam cilvēkus”. Pēc šīs izrādes iz(d)ejot (he, šis vārds man radās pārrakstoties, bet vispār itin labi iederas) janvāra spelgonī, dungoju kādu melanholisku dziesmu ar vārdiem „mēness balts”, ko uz klavierēm izrādes beigās atskaņoja aktrise Maija Apine savā zemajā balsī. Un paties’ šovakar mēness šaurais baltais sirpis dzidrajās ziemas debesīs izgaismoja sniega kristāliņus uz visgroteskākās vietas – atkritumu konteinera vāka. Smalkums, skaistums, trauslums.. domāju, vai es to visu ieraudzītu, ja ne šī skaistā teātra piedzīvojuma? Domāju, ka ne.
Pirmdiena 25.janvāris – Streiča jaunākais gara darbs „Rūdolfa mantojums”. Atzīšos, ka gaidīju ko vairāk. Diez vai filmu saprastu kāda tālāka zeme par Baltijas valsti. Tāpat domāju, ka arī pēc daudziem gadiem lielai daļai skatītāju (jaunai paaudzei) nebūs skaidri filmas zemteksti un tēli – Sipeniece Aspazijas tēlā, itālis/latvietis Roberto korporeļa lomā (dziedot pie tam!), Gavrilovs kā krogra Gavriloff īpašnieks uc. Citādi – manuprāt, stāsts bez īpaša sižeta, bet par latvietību. Jūtams gada un cilvēka dzīves ritums, latviešu paražas, mūzika – skaista (te kājas pašas cilājas un grib diet, te sirds sažņaudzas un asaras sariešas ... saucējs sa-auca aiz upītes, es nezinu, kas tur sauc’...) Tātad par latvietību. Par būšanu latvietim. Kungam savā zemē. Un laikam tāpēc citiem to nesaprast.
Trešdien,20.janvārī, biju uz Metropolitan operā (Ņujorka) iestudēto Bizē Karmenu, ko rādīja forumcinemas. Galvenajā lomā mūsu (latviešu) Elīna Garanča. Pirmo reizi dzīvē man tiešām no sirds, nevis pieklājības pēc, patika opera, esmu sajūsmā! Parasti operas asociējas ar statisku dziedāšanu, ko izpilda korpulentas sievietes un biezā kārtā nogrimēti vīrieši. Vecākas paaudzes radi stāsta, ka kādreiz skatuves pārī tika savietoti savstarpēji pilnīgi nesaderīgi cilvēki (gan vizuāli, gan vecuma ziņā). Skatoties operu kino (skan jocīgi, ne?), ideāli var redzēt visus sīkumiņus, ko skatītājs zālē neredz – katru vaibstu, arī fona aktieru darbu, diriģenta mīmiku, skatuves pārkārtošanu starpbrīdī un exspres intervijas ar māksliniekiem. Mana tīksme iespējams saistīta ar to, ka pirmo reizi saprotu dziedājuma vārdus, proti, opera bija franču valodā, bet subtitri – angliski. Iepriekšējos operas apmeklējumos labākajā gadījumā zināju stāstu, bet te – visas sarunas. Elīnas Garančas atveidotā Karmena bija tik koša, izaicinoša, skaista, valdzinoša, brīvības un mīlestības alkstoša! Latvijas lepnums.
Vakarā atgriezusies no operas mājās, skandināju slaveno Karmenas meldiņu un gandrīz vai pukojos, ka jau nākamajā vakarā man jāapmeklē JRT izrāde (tiesa, sen gaidīta), jo man negribējās lai Karmenas uzkurināto kaisli un sparu nomāc citas emocijas.
Ceturtdien, 21, janvārī, biju uz JRT izrādi Mēnesis un laukiem. Turgeņevs un Ķimele. Smalka pērlīšu un dvēseļu saspēle. Atziņa, kas man aizķērās visvairāk: „mēs ar lielu rūpību izpētām sevi un tad iedomājamies, ka labi pazīstam cilvēkus”. Pēc šīs izrādes iz(d)ejot (he, šis vārds man radās pārrakstoties, bet vispār itin labi iederas) janvāra spelgonī, dungoju kādu melanholisku dziesmu ar vārdiem „mēness balts”, ko uz klavierēm izrādes beigās atskaņoja aktrise Maija Apine savā zemajā balsī. Un paties’ šovakar mēness šaurais baltais sirpis dzidrajās ziemas debesīs izgaismoja sniega kristāliņus uz visgroteskākās vietas – atkritumu konteinera vāka. Smalkums, skaistums, trauslums.. domāju, vai es to visu ieraudzītu, ja ne šī skaistā teātra piedzīvojuma? Domāju, ka ne.
Pirmdiena 25.janvāris – Streiča jaunākais gara darbs „Rūdolfa mantojums”. Atzīšos, ka gaidīju ko vairāk. Diez vai filmu saprastu kāda tālāka zeme par Baltijas valsti. Tāpat domāju, ka arī pēc daudziem gadiem lielai daļai skatītāju (jaunai paaudzei) nebūs skaidri filmas zemteksti un tēli – Sipeniece Aspazijas tēlā, itālis/latvietis Roberto korporeļa lomā (dziedot pie tam!), Gavrilovs kā krogra Gavriloff īpašnieks uc. Citādi – manuprāt, stāsts bez īpaša sižeta, bet par latvietību. Jūtams gada un cilvēka dzīves ritums, latviešu paražas, mūzika – skaista (te kājas pašas cilājas un grib diet, te sirds sažņaudzas un asaras sariešas ... saucējs sa-auca aiz upītes, es nezinu, kas tur sauc’...) Tātad par latvietību. Par būšanu latvietim. Kungam savā zemē. Un laikam tāpēc citiem to nesaprast.
Domāju, kas gan šiem tik atšķirīgajiem stāstiem ir kopīgs? Atbilde ir vienkāršāka par vienkāršu un banālāka par banālu - alkas pēc dzīves piepildījuma. Vai tad ne tieši tādēļ zeme arvien griežas?
Mani redzēji? :)
AtbildētDzēst