Sakāmā un jūtamā sakrājies daudzum daudz, pat nezinu, no kura gala sākt, tāpēc laikam nesākšu ne no viena, bet gan haotiski pa kripatiņai no savas domu jūras atraušu un uzklāšu uz elektroniskā papīra. Domu ir daudz un visas, protams, ir ļoti „gudras un dziļas”, bet apkopot sakarīgā plūdumā tās ir diezgan grūti. Tad grāmata jāraksta vai filma jāuzņem, vai jāaicina izdzīvot dzīve kopā.
Vakar no visa plašā svētku klāsta (uzvaras diena, mātes diena, Eiropas diena, svētdiena – pats par sevi) izvēlējos atzīmēt visas izņemot uzvaras dienu. Piedalījos Eiropas dārza svētkos Vērmanīti, prezentējot „apspiesto teātri”, kas ir sociālo problēmu risināšanas veids ar publikas līdzdalību. Tiek parādīta neliela etīde ar ne visai pozitīvu iznākumu un tad skatītājiem tiek lūgts padoms, ko varētu darīt citādāk, lai tā nenotiktu. Cēli sakot, tas ir mēģinājums nākotnei. Priecājos, ka tomēr parasti it kā pasīvie latvieši bija iekustināmi un līdzdarbojās.
Pa TV ziņās vērojot 9.maija parādi Sarkanajā laukumā un svinības tepat Rīgā, pārņem gaužām jocīga sajūta. Tik pat dīvaini parasti jūtos, ejot pa stacijas tuneļiem un gar centrāltirgus paviljoniem. Šī sajūta, šķiet, rodas apjaušot, cik dažādi – pēc sociālā slāņa, interesēm, dzīvesveida un ideoloģijas – ir cilvēki te pat līdzās. Viņiem šie svētki ir pa īstam. Dažiem tā ir visa dzīve – vienreiz gadā izvilkt visas medaļas, saspraust pie krūtīm, atlicināt naudu kuplam neļķu pušķim un grādīgam dzērienam, atcerēties „pobedu” un no sirds atminētos padomiju. Man tas nav pieņemami, jo īpaši, kad redzu to savā zemē, bet no otras puses, kas man devis tiesības nicināt šos svinētājus? Neviens. Mūsu dzīvības ir līdzvērtīgas (arī šī doma ir „apspiesto teātra” provocēta). Šogad ir Eiropas gads cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību. Kā rīkoties/domāt/būt, neatstumjot šos cilvēkus savā apziņā? Vienaldzība nav risinājums.
Mazliet paradoksāli, ka LTV vakar (nu tač’ uzvaras dienā) rādīja filmu par Hitleru. Pēc filmas noskatīšanās secināju, ka vēsturiskas filmas ir vienīgās, kurās vardarbības attēlojums ir pamatots, jo tas ir reāli noticis. Manuprāt, pārējais („mākslas vārdā”) rādītais ļaunums un vardarbība tikai kultivē to arī reālajā pasaulē.
Piekrītu Dostojevksim, kurš teicis, ka pasauli izglābs, nevis skaistums, bet labestība.
Vakar no visa plašā svētku klāsta (uzvaras diena, mātes diena, Eiropas diena, svētdiena – pats par sevi) izvēlējos atzīmēt visas izņemot uzvaras dienu. Piedalījos Eiropas dārza svētkos Vērmanīti, prezentējot „apspiesto teātri”, kas ir sociālo problēmu risināšanas veids ar publikas līdzdalību. Tiek parādīta neliela etīde ar ne visai pozitīvu iznākumu un tad skatītājiem tiek lūgts padoms, ko varētu darīt citādāk, lai tā nenotiktu. Cēli sakot, tas ir mēģinājums nākotnei. Priecājos, ka tomēr parasti it kā pasīvie latvieši bija iekustināmi un līdzdarbojās.
Pa TV ziņās vērojot 9.maija parādi Sarkanajā laukumā un svinības tepat Rīgā, pārņem gaužām jocīga sajūta. Tik pat dīvaini parasti jūtos, ejot pa stacijas tuneļiem un gar centrāltirgus paviljoniem. Šī sajūta, šķiet, rodas apjaušot, cik dažādi – pēc sociālā slāņa, interesēm, dzīvesveida un ideoloģijas – ir cilvēki te pat līdzās. Viņiem šie svētki ir pa īstam. Dažiem tā ir visa dzīve – vienreiz gadā izvilkt visas medaļas, saspraust pie krūtīm, atlicināt naudu kuplam neļķu pušķim un grādīgam dzērienam, atcerēties „pobedu” un no sirds atminētos padomiju. Man tas nav pieņemami, jo īpaši, kad redzu to savā zemē, bet no otras puses, kas man devis tiesības nicināt šos svinētājus? Neviens. Mūsu dzīvības ir līdzvērtīgas (arī šī doma ir „apspiesto teātra” provocēta). Šogad ir Eiropas gads cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību. Kā rīkoties/domāt/būt, neatstumjot šos cilvēkus savā apziņā? Vienaldzība nav risinājums.
Mazliet paradoksāli, ka LTV vakar (nu tač’ uzvaras dienā) rādīja filmu par Hitleru. Pēc filmas noskatīšanās secināju, ka vēsturiskas filmas ir vienīgās, kurās vardarbības attēlojums ir pamatots, jo tas ir reāli noticis. Manuprāt, pārējais („mākslas vārdā”) rādītais ļaunums un vardarbība tikai kultivē to arī reālajā pasaulē.
Piekrītu Dostojevksim, kurš teicis, ka pasauli izglābs, nevis skaistums, bet labestība.
Labestība ir risinājums.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru