Nedēļas nogalē biju laukos. Pārsteidzošā kārtā pēc ziemas, kad sniegs pēc kaimiņu nostāstiem esot bijis līdz puslogam, neviena no apšaubāmas izturības konstrukcijām nav ne iebrukusi, ne salūzusi. Vienīgi, protams, vasaras telts, kas rudenī netika novākta, ir sapluinīta. Bet visādi citādi tieši lauku miers pēc atgriešanās Rīgas dunā visvairāk atgādina par vasaras tuvumu. Vasaras dvašu pakausī divkārt stipri man liek sajust pirmās odu kaujas (vai varbūt likumsakarība, jo šogad tiešām Lieldienās nešūpojos?); fakts, ka pa Latvijas ceļiem braucot konstanti ķer tikai vienu radio staciju un tā ir LR2, bet tas nevis kaitina, bet liek ilgoties pēc zaļumballes; lauku mājas smarža; silts lietus; darbi seno godību zaudējušā saimniecībā, kuriem neredz gala; tik reibinošās smaržas visapkārt. Kā, kā lai to visu patur?
Piecelties agrāk no rīta un iziet pļavā ar basām kājām. Nu labi, utopija, kaut vai uz balkona iziet un dziļi ieelpot ziedošo gaisu, lai plaušās ieķeras viena sēkliņa, lai sirdī izdīgst asns, kas arī pašam ļaus sazaļot un galu galā arī uzplaukt.
Vēlos šovasar biežāk celties agrāk (un reizēm gulēt iet tik vēlu), lai pati pārliecinātos, ka rīta stundai taču zelts mutē!
Piecelties agrāk no rīta un iziet pļavā ar basām kājām. Nu labi, utopija, kaut vai uz balkona iziet un dziļi ieelpot ziedošo gaisu, lai plaušās ieķeras viena sēkliņa, lai sirdī izdīgst asns, kas arī pašam ļaus sazaļot un galu galā arī uzplaukt.
Vēlos šovasar biežāk celties agrāk (un reizēm gulēt iet tik vēlu), lai pati pārliecinātos, ka rīta stundai taču zelts mutē!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru