Skototies uz mazajām dedzīgajām un zinātkārajām acīm un spurainajām biželēm, reto piena zobu smaidu un intervijām ar mazajiem ķipariem, nākas secināt, ka esmu īsta tēva meita, proti, esmu mantojusi viņa sentimentu, un manās acīs sariešas prieka šķidrums. Neviļus atceros, ka šķiet vēl pavisam nesen piedalījos savos pirmos deju svētkos (1995.gadā). Tad lepojos, ka varu vilkt tautastērpu, kam brunči pāri celim, jo tad jau esi lielais - līdz tam jādejo ar maziem leļļu svārciņiem. Toreiz mēģinājumi notika Spilvas pļavās, majās mani gaidīja kā varoni ar zemenēm un ļāva daudz atpūsties. Mamma uz katru koncertu pina jaunus un arvien krāšņus vainagus un tik ciešas bizes, ka varēju izaugt arī par aziātu. Otrajos svētkos (2000.gadā) mugurā jau pavisam garie svārki un galvā pašas pīti vainagi. Izaugusi. Kopš tā laika pagājis pulka gadu, bet vēl tagad nēsāju 2000.gada svētku t-kreklu. Var jau būt, ka pēdējo 10 gadu laikā garumā īpaši neesmu stiepusies, tomēr, gribot negribot, jāsecina, ka esmu daudz maz pieaugusi (lūdzu nejaukt garumu ar lielumu). Izauguši ir arī citi - ar prieku noraugos, kā šogad skolēnu dziesmu un deju svētku atklāšanas pasākumā Latvijas himnu diriģē mans klases biedrs. Laiks iet, bet svētku prieks, neatkarīgi no aktīvas vai pasīvas līdzdalības, paliek.
Gar manu māju uz 93.vidusskolu brauc appušķots autobuss ar svētku dalībniekiem no Jēkabpils. Sutīgajā jūlija vakarā, man nemanot, pilsētā ir iebraukuši svētki.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru