Pēc īsas darba nedēļiņas, kurā tomēr jau mazliet paspēju nogurt, šodien atklāju savu velo sezonu. Pēc aizmugurējās riepas, kas gaidās atkal ripot ziemā bija dziļi nopūtusies, sapumpēšanas devos uz otru Daugavas krastu. Dzimusi un augusi rīdziniece, bet tikai kādas pāris reizes esmu bijusi Zaķusalā, bet nekad ne Lucavsalā un kur nu vēl Kazas sēklī (kas izrādās ir Lucavsalas tālākais gals). Biju dzirdējusi par „Lucavsalas airiem” un man bija aptuvena nojausma, kura sala tā varētu būt. Izrādās, tur pat cilvēki dzīvo, bet lielāko teritorijas daļu aizņem dārziņi un nolaistas būdas, tagad – pavasarī atklājies ziemas „kultūrslānis”, bet, cerams, ka tas tikai līdz Vislatvijas talkas dienai (24.aprīlis, ja nemaldos). Ripinājos un brīnījos pārsteigumā par šādas vietas esamību – salas krastā čum un mudž no makšķerniekiem, piknikotājiem, kas jāsaka ne īpaši estētiskajos krastos sastellējuši galdus, sakurinājuši grilus, iemet pa graķītim, šaurā un bedrainā ceļa malās stāv diezgan šikas mašīnas. Vārdu sakot – vesela subkultūra, jo redzams, ka šie cilvēki te nav pirmo reiz. Cik jauki būtu, ja Lucavsala, kas patiešām ir skaista un arī ģeogrāfiski tīkama vieta, būtu iekopta zaļā zona, kurā pašpacierēt, paskriet, skrituļļot un atpūsties izmocītajiem pilsētniekiem un, tuvojoties vakaram vai kādam attālākam salas stūrim, nebūtu jājūtas neomulīgi. Lūdzu, tikai supermārketu kārtējo neceliet.
Interesanti iepazīt savu pilsētu. Tā piemēram pirms vairākiem gadiem rajonā aiz ostas un muitas zonas (toreiz vēl Anrejosta nebija top vieta), nejauši vizinoties kur-acis-rāda iemaldījos Kaķusēkļa dambī – vietiņa pavisam tuvu centram, bet ar mazpilsētas cienīgu auru un baltiem gulbjiem mazā dīķītī.
Redz, cik netālu var atrast atšķirīgo un nesaprotamo – nav nepieciešams šķērsot valstu robežas un okeānus, paraugies tikai pāri žogam un pārsteigumā iepletīsies acis.
Iepazīsti savu dzimto zemi!
Piekrītu tev par to, ka vajag apskatīt, kas notiek tuvākajā apkārtnē.
AtbildētDzēst