Jūlijā bija Ventspils šlāgeraptauja un veco taku mīdīšana. Sen nebiju bijusi ventiņgalā, tādēļ jo labāk varēju izbaudīt pilsētas ar rītdienu jaukumus. Tam visam pa vidu dižojās mans šofera prieks, jo tas bija mans pirmais tālais šīsvasaras brauciens vienatnē – kolosāla brīvības sajūta. Baudīju jūras gaisu, satikšanās prieku, dejas un promenādi kaiju kliedzienu pavadījumā. Ir lietas, kas nemainās, un labi, ka tā. Labi, ka mēness aug un dilst, labi, ka tas reizēm ir pilns un dzeltens kā apelsīns. Tas rada drošības sajūtu.
Jūlijā bija dziesmu un deju svētki. Teju 40 grādu karstumā bērni dziedāja un dejoja. Latvieši – sīksta tauta. Pa TV svētku dienasgrāmatā intervēja vienu meiteni, jau pusaudzi, kas pārstāvēja Luksemburgas latviešu kori(?), kas arī piedalījās svētkos. Viņai jautā:
-Kā patika svētki?
--Bija ok.
-Vai nebija grūti?
--Gājienā bija jātur karoga mala, roka nogura. (un te nu es tā nodomāju, cik nesavietojamas ir dzīves austrum un rietum Eiropā. Visu cieņu, ka viņi uztur latvietības izpausmes, bet žēl, ka zaudē „šejieniešu” iezīmes un pārtop par īsteniem rietumniekiem. Kam rokas nogurst. Kam pirksts neceļas kaut kam grūtākam par putekļa notraušanu no sava pleca. Varbūt maldīgi, bet tāda mana pirmā asociācija. Vienmēr cenšos paturēt prātā – cik cilvēku, tik variantu, tādēļ vienlīdzības zīme nekādā gadījumā starp visiem nav velkama. Un tomēr...)
Jūlijā bija Positivus: lieliski laika apstākļi, kompānija un muzīka. Lieliski rīti – skaisti gan dabā, gan izdarībās. Centieni atvēsināties jūrā ik mīļu brīdi un pēc katra „darbiņa” – ēšanas, „ledusskapja” novietošanas ēnā, auto iedarbināšanas, telts uzcelšanas/nojaukšanas utt.
Jūlijā bija DAN 2010 un Sabiles vīna svētki – DAN ir „darba un atpūtas nometne”, bet man vairāk – „dīkdieņu atpūtas nometne”. (Turpinājumā teksts no DAN arhīviem, nainanai) Atceļā uz Rīgu nevarēju vien beigt priecāties par faktu, ka laimīgu/priecīgu var darīt arī it kā tik vienkāršas un tajā pašā laikā īpašas lietas, ko piedzīvoju tajā nedēļas nogalē. Starp tām pirmo vietu viennozīmīgi ieņem ģritārkoncerts Pedvālē (un arī koncerts virtuvē) uz improvizētās brīvdabas skatuves ar izžautu veļu fonā un akustiku, kuru papildina pie kājām mutuļojošā upīte un sienāžu sisināšana. To grūti iemūžināt citādi kā vien uz mirkli aizverot acis un saglabājot sajūtās – smaržā, skaņā, temperatūrā, aptuvenā vizualizācijā. Atmiņas neapšaubāmi nebūs pilnīgas, bet, manuprāt, tieši tas veido mirkļa burvību (un fakts - neatgriezeniskumu). Atbraukusi mājiniekiem jūsmīgi stāstīju par gājienā un pieaugušo(?) popielā redzēto sabilnieku izdomu un humoru. Sakiet vēl, ka „īstā” (kura tad ir „neīstā”?) dzīve notiek tikai lielpilsētās! Šeit daudz krāsaināk un patiesāk viss šķita. Pie skaisto atmiņu retrospekcijas ierindojas arī jau ausušais rīts kūtsaugšā, vistu kladzināšana un smārds. Pēc-balles un pēc-pirts nogurums, kas apņem ķermeni, un šķietamība, ka esmu pilnīgi citā pasaulē – kur nav laika un steigas, kur ir tikai būšana per se. Cik kolosāli ēst ogas saujām un nesatraukties par to, ka rokas un mute kļūst mellas. Staigāt un diet basām kājām. Dziedāt par dzērvenīti un taurenīti. Tīrīt pirti, skanot Latvijas Radio 2. Iegremdēties Abavas straumē un cīkstēties ar to. Esmu sajūsmā par lietu vienkāršību un brīvību. Par sākotnēji svešiem līdzcilvēkiem, kas to ļauj piedzīvot.
Arī augustiņš solās būt (un jau ir!) krāšņs un neaizmirstams. Laikam tikai tagad var mācīties iemīlēt laiku. To, kā tas paiet, piepildās, neatgriežas un maina mūs. Par maz, par maz vārdu, lai izteiktu, ko jūtu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru