Starp lepnumu un skumjām

Tā vien šķiet, ka pēdējā laika politiskos procesus uz priekšu lielā mērā virza cilvēciskas, bet zemiskas bailes. Bailes zaudēt varu, bailes nedabūt iekāroto, bailes atdot to, kas it kā pieder tev. Nav vienīgi baiļu pārdoties. Vispirms rīkojums Nr. 2, tad prezidenta vēlēšanas, Saiemas atlaišana, jaunais anti-oligarhs baltā zirgā un citi priekšvēlēšanu cirka personāži, jaunais Saeimas sasaukums, mākslīgi uzkurināts sārts nacionālajam jautājumam un visbeidzot referendums, kura iespējamā apturēšana nodēvēta par benzīna liešanu ugunī un abortu 7. mēnesī. Zināms – pagale viena nedeg. Paši uguni iekurina - viens papīru iedod iekuram, cits sērkociņu pasniedz - un pēcāk mēģina nodzēst, izmēģinot visus līdzekļus. Komiski, ja ne līdzība arī ar citām dzīves jomām, daudz intīmākām, kura man atausa, tikai rakstot šīs rindas.

Cilvēkam (vismaz man) ir vēlēšanās kaut kam piederēt, pieslieties kādai domai, idejai, kustībai. Bet es vairs nejaudāju būt ne radikāls nacionālists, kas dedzīgi kliedz „mēs sitīsim tos utainos, pēc tam tos zili pelēkos”, nedz vēlos divvalodību, es apzinos, ka šajā laikmetā vairs nevar vēlēties tīras asinis dzīslās un kādam norādīt kur dzīvot. Savā ziņā ir vieglāk uzlikt „vienalga” režīmu un pārāk neiedziļināties tajā, kas notiek, pieņemt lietas ar fatālu nolemtību. Tomēr tik un tā ir lietas, kuras var un kuras ir jāmaina, bet tās, vismaz manā uztverē, vairāk ir personiskas, nevis globālas. Es vairs nesapņoju izglābt pasauli, jo zinu, ka vienam tas nav iespējams. Visiem kopā – varbūt iespējams to darīt mazliet labāku. Iespējams nelaikā to saku, zinot, ka pavisam nesen kāds politiķis aicināja uz pārmaiņām, internetā publiskojot visai komisku video. Kaut kur dziļumos doma jau droši vien ir radniecīga, tikai forma cita. Pirmais loģiskais solis ir vēlme mainīties, nereti par pamudinājumu kalpo kāds ārējs faktors (kā Oblomovā – negaidīta iemīlēšanas gandrīz-gandrīz atgrieza Oblomovu dzīvē, ja ne viņa paša kūtrums un nevarība. Vispār šī tēma būtu izvēršama plašāk, bet ne šajā kontekstā.). Lielā mērā tas notiek sevis izzināšanas ceļā, vai kā tagad moderni teikt „izejot no savas komforta zonas”. Daudzi fakti neapzināti ir ģimenes, sabiedrības, mediju iekodēti (bagātais un skaistais ir laimīgs, bet bomzis – pats vainīgs, ka tāds; deputāti melkuļi, playboy vāka meitenes seksīgas, latvieši labi, krievi – slikti utt.) un ir ārkārtīgi grūti maināmi. Bet ne jau tikai mainīšanās labad vienā baltā dienā var sākt uzskatīt pretējo. Tas notiek organiski un ar laiku. Esmu kaut kur pa vidu starp kardinālajiem uzskatiem, apstrādājot un gremojot domas savās pļavās.

Ir laiks, kas liek justies vairāk piederīgam valstij nekā ikdienā. Ikgadēji tas ir laiks ap 18. novembri, kas man vienmēr šķiet tāds mazliet svētsvinīgs. Šajā laikā vismaz sirdī neviļus uzsmaidu katram, kam pie mēteļa manu kautrīgi piespraustu sarkanbaltsarkanu lentīti. Tie ir mani ļaudis. Tas ir barikāžu atceres dienas, kas drīzāk vieš vēl neizdibināmas skumjas. Pēdējos gados pie ugunskuriem Vecrīgā sildās arvien mazāk ļaužu, kuri to darīja toreiz. Varbūt vīlušies viņi labāk izvēlas palikt mājās un sūkstīties. Toties ir aktivizēti jaunsargi, kuri ir tik jauni ka 90.to gadu sākumu nav piedzīvojuši. Viņi ir uzauguši no stāstiem par to laiku un par bravūrīgajiem vīriem, kas bija gatavi cīnīties kailām rokām. Burtiski. Šāds piederības laiks ir arī dziesmu un deju svētki, kad soļi un balsis vijas vienā taktī, tā ir siena talka, kurā cilvēki joprojām iet baltiem krekliem mugurā… Redziet, vai nav dīvaini, ka šai piederības sajūtai, kaut arī iepriekš to nodēvēju par valstisku (un valsti veido arī cilvēki), tik grūti ir būt pārnacionālai? Pārnacionālās vienotības iespēja ir vēlēšanas vai kāda cita viedokļa paušanas forma, piemēram, referendums. Cilvēki var nebūt vienoti savos uzskatos, bet visi vēlas būt sadzirdēti un kaut ko mainīt - sākot ar sevi. Es iešu, lai pateiktu, ko domāju, kopā ar tiem, kas domā pretējo. Daudzi latvijieši saka, ka viņi ir PRET, bet balsos PAR, protestējot pret notiekošo. Un varbūt pareizi darīs, kurš gan var to nosodīt.

Lai būtu kā būdams, lai cik daudz vēl silda vai nesilda barikāžu ugunskuru liesmas, lai cik absurda būtu realitāte, tomēr lāgiem nebaidos izklausīties pēc trimdinieces, kas apjūsmo Latvijas āres, pļavas un akas vindu, ar kuru iesmeltais ūdens garšo kā nekur citur, kas ekstāzē reizi pāris gados izbrien aizaugt sākušās bērnības takas, bet vispār nevar sevi iedomāties te dzīvojam. Zinot abas šīs realitātes, ļoti trāpīgi šķiet vārdi no JRT izrādes „Kopenhāgena”, kura vēsta par divu atomfiziķu, pēc tautības vācieša un ebreja, draudzību Otrā Pasaules kara laikā:

Muļķīgi ir iedomāties, ka kāds var mīlēt savu dzimteni mazāk tikai tāpēc, ka tā ir maza, bet tik pat viegli ir pieļaut kādu citu kļūdu un iedomāties, ka kāds var nemīlēt savu dzimteni pat, ja tā ir rīkojusies aplami.

Tā, lūk.