Purdibeņa purva bridējs

Svētdien pabiju vairāk purvos nekā pa visu līdzšinējo dzīvi kopā. Katrs no tiem bija citādāks. Līdz pirmajam nokļūstam bez problēmām, tik vien kā karte īstenībai neatbilst – kur reiz mežs bijis, tur tagad izcirtums. Brīnos kā meža zvēri tajos var pārvietoties (bez kartes turklāt, haha!) un nelauzt kaklu. Pirmajā purvā es priecājos par klajumu, jo nebija jālavierē pa pārplūdušiem brikšņiem – viss skaisti pārredzams un var cilpot pa kukuržņiem tikai reizumis iegrimstot dziļāk par potīti un rāvā tīri labi noskalojot mežā-izcirtumā sabristās kājas. Tālāk gar purva malu, lai mazliet sausāk, līdz stigai. Stigā kājas stiga. Stigā varēja kļūt par Pelnrušķīti, pazaudējot botu dublī. Stiga atduras purvā pret grāvi, kas gan vairāk tādam meža dīķim līdzīgs. Brienot gar grāvi, atrodas krustojums, kuru meklējam, jo tajā jābūt kontrolpunktam, taču to nekur nemana. Šis purvs ir pavisam citādāks – te grimst un stigst dziļāk, pamatīgāk un neprognozējamāk. Purva alpīnisms. Te kabatā viegli var iezagties nīgrums. Neatlaidība liek uzkavēties ilgāk nekā būtu nepieciešams un gribētos. Klīstam uz priekšu, atpakaļ, riņķī un ar loku. Nav. Kamēr kāds aiziet izlūkos, tapāt iegrimuši ūdenī, mēģinām atrisināt sudoku. Kā ieraksti kādu ciparu, tā – paukšķ – lietus lāse to padzēš. Pacel galvu, paveries, kur vien vēlies, it visur redzami manas dzimtenes svētie bērzi. Bāli, tievi bērzu stumbri ieskauj kā siena. Klusums, brīžiem iekliedzas dzērves. Tu un daba, kurā bez iemesla nekad nenonāktu, neuzzinātu, neizbaudītu. Pēc aptuveni pusotras stundas beidzot nolemjam mest mieru. Pētām kartē izkļūšanas (bez)ceļu un kā nu nesmiesi pilnā kaklā, ja izrādās, ka esi Purdibeņa burvā. Pa bezkartes ceļu, kas vietām dēļots un žagarots, lai būtu daudz maz izbraucams, jožam līdz mājām, kurās suns tik liels, ka rej tieši ausī. Lai neitralizētu manas bailes, kuras suņi jūtot, kādam ir jabūt divtik drošam. Lai nebūtu garlaicībā pa  ceļu jāvico 5km, nolemjam ielīst vēl vienā purvā. Tieši tāpat kā vienā  upē, arī vienā purvā nevar iekāpt divreiz. Blomes purvs pilns ar nelielām priedēm un niedrēm, ir silts, pat sutīgs, un mitrs. Grāvis, gar kuru jācilpo, vispār tāds, pār tādu prieks būtu balansē trenēt (cik nav dzirdēts, ka balansē jātaisa tā, it kā lektu pār grāvīti!). Tas atduras citā ūdens tilpnē, kuras krastos vēl slidotavas, bet turpat blakus jau zaķskābenes.

Tas tikai īsumā par 6 stundu piedzīvojumu, kurā veicām nieka 20 km (tomēr liela daļa bija brišana pa šķietami necaurejamām vietām). Līdz nāvei grūti nebija nevienu brīdi, nīgrums un čīkstēšana arī nepielavījās. Dīvaini, pārsteidzoši. Cilvēku izgudrotas izklaides, lai atgrieztos dabā, jo skaidri zinu, ka Purdibeņa purvā pati nekad nelīstu. Tomēr kāds prieks par to, ka ielīdu.

Caur visām brīžiem aizsvīdušajām brillēm es ieraudzīju pavasari un sajutu viņu sev blakus, burtiski un pārnesti elpojam pakausī un laužot ceļu.