Visīgnākais šoferis esmu pie velosipēda stūres, jo īpaši tajās retajās vietās,
kas ir marķētas kā velosipēdistu celiņi. Cepos,
jo no velosipēdista-idiota (tāda, kas brauc visur un kā vien grib) esmu kļuvusi
par puslīdz zolīdu braucēju, un tāpēc gribas, lai mani respektē vismaz kājāmgājēji.
Slaistās pa braucamo daļu tur visādi… eh, būtu man būtu zvaniņš-ūdenspistole. Savas
velokomjūtera karjeras sākumā teju vai
apsvēru domu pārtraukt pārvietoties ar velosipēdu, ja jau tas manī kurina tādas
nejaukas jūtas un dusmas. Brauc pukšķēdams kā mopiņš. Tagad esmu pieradusi un nomierinājusies.
Vienu rītu pie luksofora kamēr gaidu zaļo jūtu, ka kāds atstutējas pie mana bagāžnieka.
Atmetu galvu atpakaļ, tur tantuks piesēdis uz mana bagāžnieka. Smaida. Es pretī.
Prasu, vai pavizināt. Jopkupēteriene neko, tik smaida un tad nokāpj nost. Rīta
prieks. Mopiņam jauna sirds.
Dievam ir kolosāla humora izjūta, ka es jums saku! Man mugurā balta blūzīte
un stratēģiski svarīgs uzdevums – saglabāt to tādu pat līdz vakaram. Pusdienojot
pilnīgi jūtu, ka riskēju uzlikt kādu biešu kleksi vai apspeķot rišiņu. Bet, nē,
viss tā arī paliek glīts un neaptraipīts. Nevainīgs. Pienāk vakars un paraujas
diedziņš, bet diedziņa galā poga. Ne vairāk, ne mazāk kā tieši vēderam pa vidu ir
šīs pogas iztrūkums. Vakara pārsteigums. Dekoltē uz vēdera.
Nejauši saskrienoties ar bijušo kursa biedreni, nonācām pie atziņas par to,
ko mums devusi mutiskā tulkošana. Sinhronajā tulkošanā ir TIEŠI tāpat kā dzīvē:
kas pateikts – pateikts, izdarīts – izdarīts. Kontrolē to, ko tu dari, ja kļūdies
– izanalizē kļūdu, atzīsti to, nožēlo, bet nekavējies pie tās, neskaties
atpakaļ, dzīvo tagad, skaties uz priekšu. Nekādu vai-vai-vai. Īzī.
Nemeditē pagātni, piedzīvo tagadni.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru