Nevis slinkojot un pūstot

18. novembris nebija parasta svētdiena. Lai arī vairs nebija agrs rīts, kā es to būtu vēlējusies, pamostoties jutu, ka ir svētki. Dzimšanas diena. Karogs pie mājas jau plīvo.

Domāju, ko gan lai uzdāvina Latvijai? Bez visiem bla-bla – ka varu būt labs cilvēks un mainīt savu ielu, rajonu, Latviju un tad pasauli (ko es nedaru), un sagādāt Latvijai dažus bāleliņus un tautumeitiņas (cerams kaut kad), bija vēlme izdarīt kaut ko tieši svētku dienā. Dāvanām ne vienmēr jābūt taustāmām, tas var būt arī kopā pavadīts laiks, kuram nav cenas, jo vairāk, ja tas ir no brīvas gribas un ar mīlestību veltīts. Tā nu nolēmu, ka došos ciemos pie Mātes Latvijas, kas tik sen nav redzēta vaigā, un došos nevis vienkārši, bet skriešus, jo 18km 18.novembrim ļoti piestāv, un tā ir otra manas dāvanas daļa. Bieži lielāks prieks ir tieši par tālajiem ciemiņiem vai tādiem, kas pārvarējuši īpašas grūtības, lai kādu apciemotu. Viņiem nav bijis par grūtu iespiestam daudzas stundas sēdēt autobusā vai nīkt lidostā, lai kādu satiktu.  Vairums kura katra dēļ to nedara, bet Latvija jau nebūt nav „kurš katrs”. Es vēlos Latvijai uzdāvināt ne tikai savu klātbūtni, bet arī ceļu. Ar piespraustu karodziņlentīti pie skrienamās jaciņas un nelielu enerģijas devu kabatā esmu gatava doties. Ceļā pavadīju 2h un 6 min, veicot 19,21 km, no kuriem 1km nogāju, jo pa Brāļu kapiem skriet šķita nepiemēroti. Nav nekāda Parīzes Pere Lachaise, kur suņus izved pastaigā un skrien krosiņu. Tik daudz vārdu uz kapu plāksnēm, tik daudz klusuma. Seržanti, kareivji, artilēristi, nezināmi – dus, lai es te varētu atskriet. Atceros vecvecāku stāstīto, ka kādreiz uz brāļu kapiem varēja aiziet tikai slapstoties un baiļojoties par savu drošību. Viņi tik un tā to darīja. Māte Latvija sagaida iesprostota rekonstrukcijas stalažās, bet tāpēc ne mazāk mīļa. To var uztvert simboliski, bet tikšanās ir tik īpaša, ka ar tādām domām neapgrūtinos. Skriet bija viegli un tā droši vien ir ar jebko, ko velti, kādam, kuru mīli.

Arī mājās sarkanbaltsarkans noskaņojums. Pat dzērvenes uz tortēm zina, ka ir dzimšanas diena!.No trīs dažādām mājām sanākušie viesi visi kā viens par pienākumu ir uzskatījuši pagatavot un atnest torti, dekorētu karoga krāsās.    

Vakarā pie brīvības pieminekļa novēroju kādu ainu, kas manu ļoti iepriecināja. Pēc prezidenta uzrunas, pūlim izklīstot uz salūtu Krastmalā, vēl brīdi muzicēja pūtēju orķestris un dziedāja koris, radot tiešām līksmu svētku noskaņu. Atskaņota tika arī  J.Alunāna „Nevis slinkojot un pūstot” – cilvēki promejot dziedāja līdzi, zināja vārdus un izskatījās priecīgi. Mēs vēl uzkavējāmies un priecējamies par līksmajām sejām pretstraumē. Burzmai mazinoties, gabaliņu priekšā pamanīju izbārstītu makdonalda iepakojumu kaudzi (deminutīva dēļ to grūti saukt par „kaudzīti”). Protams, ka pirmā doma galvā bjia: „fuj, cūkas, latvieši tā noteikti nedarītu!”. Īstenībā – droši vien jau, ka darītu gan, bet esmu tik naiva, ka man šķiet, ka nu ne jau 18.novembrī un ne jau pie brīvības pieminekļa, un ne publiski. Kamēr es tā prātuļoju ieraugu, ka kāda garāmejoša ģimene, dziedādama vāc kopā kāda cita atstāto mēslu kaudzi. Ar smaidu un vārdiem „nevis slinkojot un pūstot” uz lūpām. Tas bija dzīvs latvietības fenomens un paraugstunda. It kā nieks, bet tik īpašs.

11.novembrī savā sejasgrāmatā rakstīju „Tev mūžam dzīvot, Latvija!”, bet šodien gribas teikt: Tev mūžam dzīvot Latvija! Jā, tieši tā, bez komata – man tev mūžam dzīvot bez slinkuma un pūšanas.