citādāks švīks švāks

Mazliet par ikdienišķo, citādi te pēdējie ieraksti par lielām tēmām, Raini un dzimteni, bet dzīvē taču ir arī vienkāršas, ikdienišķas, ķermeniskas lietas. Arī lieliem cilvēkiem, piemēram, Napoleonam (viņš bija īss, nevis mazs!), svīda paduses.

Distanču slēpošana ir viens no maniem ziemas priekiem. Līdz šim doties slēpot ir bijis daudz vieglāk nekā bieži vien saņemties un pierunāt sevi iziet paskriet, kaut arī process un efekts būtībā ir līdzīgs. Biju pārsteigta, ka pat pārvietošanās ātrums nav dramatiski atšķirīgs. Slēpošanai tāpat kā skriešanai nav obligāti nepieciešami kompanjoni, protams, kopā tas ir motivējošāk un interesantāk, bet tiklab iespējams arī vienatnē. Slēpot patīkamāk varbūt šķiet tāpēc, ka zinu – sniegs nokusīs un slēpes nāksies turēt aizdurvē. Daudz vieglāk novērtēt kaut ko pārejošu un retu, arī pēdējo dienu spelgoni. Arī aizvakar pēc nelielām pārdomām tomēr devos iekšā mežā. Mežā, starp citu, ir siltāk, bet „laužot gaisu” tik un tā rodas zināms wind chill efekts. Aizvakar Biķernieku trasi vagoju pretēji līdz šim ierastajam virzienam, t.i. pret dejas ceļu, un tavu brīnumu! Ceļš šķita gluži cits, pat tumsā! Lēnām slidinājos un kustība „pret dejas ceļu” jeb pulksteņrādītāja virzienā man uzskatāmi parādīja, cik veselīgi pamainīt skatījumu uz vienu un to pašu lietu/vietu/ideju; iejusties cita ādā, redzēt citām acīm. Cik bieži pieņemam kaut ko par patiesu esam, ņemdami vērā tikai paši savus pieņēmumus? Cik bieži alojamies, domādami, ka patiesība ir tāda pati kā mūsu priekšstati par to? Atmiņā visai dzīvi uzplaiksnī piemērs iz dzīves: kalni, dodamies uz augšējo nometni, katrs ejam savā tempā, smidzina, tuvojas vakars un viegli nav. Izskatās, ka priekšgalā ejošie nemaz nedomā apstāties, viņi ir tālu, tālu priekšā un var redzēt, ka kustību joprojām turpina. Prātoju, pēc cik ilga laika to vietu, ko patlaban skatu, varētu sasniegt un cik daudz spēka būs atlicis, lai ietu vēl un nolamātu viņus. Aizņemta ar mein kampf , neatskāršu, ka viņu taktika ir apbrīnojami pareiza iesācējiem. Viņi meklē tādu apmetnes vietu, kur būtu iespējams uzcelt teltis un kur blakus būtu ūdens. Ja pavērtos apkārt, uz augšu un leju, tad tādu atrast nevarētu. Izrādās es zūdos, ka kāds par mani rūpējas, izrādās, ka puiši paši bez maz ar pēdējiem spēkiem tik tālu gājuši kopējam labumam, izrādās viņu neatlaidība vainagojusies ar vienīgo iespējamo un labāko atradumu. Pēcāk man vēl paldies viņiem jāpasaka. Viņi vienkārši to pašu ir redzējuši citām acīm.

Švīks, švāks, švīks, švāks… Es airējos uz priekšu pa to pašu bet citādāku ceļu. Šajā virzienā nevar redzēt pilsētas ugunis, kas atblāzmo starp kokiem. Švīks, švāks, ietupiens ceļooooaaas... Nobraucienā no kalniņa nepierastā leņķa dēļ līkumā nenovaldu kājas un esmu gar zemi. Citādāks kritiens un pavisam citādāks cilvēks pēc piecelšanās.

Acs ābols, iespējams, ir vienīgā ķermeņa daļa, kas salst patīkami, ja tā var izteikties. Samirkšķinot acis, var just vēsumu/ aukstumu acīs. Nez, vai arī Napoleonam aukstajā Krievijas ziemā sala acu āboli?