--atbalsojas manā apziņā. Bet es uzēdu, apģērbjos skriešanas kostjūmā un apguļos uz 15 minūtēm, tad 30-60-90 minūtēm. Atverot acis, jūtos kā Oblomovs. Kūtrums atņem gribu. Laiks ir izniekots. Ir diezgan vēls, tomēr pieceļos un neatskatījusies eju ārā, aizslēdzu durvis, skrienu. Domas par IESPĒJU pēdējās nedēļas laikā svārstās no ekstāzē lidojošām līdz zemiski bailīgam, un tam visam pa vidu vēl dīgst krokusiņš. Es cerēt ceru, ka tas nedīgst manā sētas pusē vien. Vēl jāiedēstī baklažāns. Un vai nav paradoksāli, ka manis lasītā kulinārijas žurnāla jaunākā numura tēma kā reiz ir par baklažāniem? Tik pat uzskatāmi, cik uzskatāmi man pēdējas dienās „lec virsū” IESPĒJA. Skrienot esmu pārsteigta, cik daudz cilvēku vēl ielās, man taču šķita, ka visu jau esmu nogulējusi! Celies, nāc laukā, vēl nav par vēlu, ir īstais laiks…
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru