15.07.2011."(..) no telts paveras brīnumains skats un vēl pirms tumsas ir klāt lietus, šoreiz arī pamatīga negaisa pavadījumā. No telts, kas tagad atrodas uz tādas kā terases, var lieliski vērot dabas plosīšanos. Šī bija jaukākā „Panorāma” manā mūžā. Reizēm pērkons nogrand tik spēcīgi, ka, šķiet, kalns nolīgojas. Jūties tik mazs un bezspēcīgs dabas varenības priekšā, bet vienlaikus esi pasargāts savā nelielajā aliņā. Līst kā pa Jāņiem, turklāt teltī jauki smaržo pēc meijām, jo zem tās salikti zari, lai mīkstāka guļvieta.
Šī sajūta vēl tagad atmiņā: guļu acīm vaļā, pa atvērto telts priekšpusi skatos kā tumsā šķaidās zibeņi un izgaismo kalnu aprises, jūtu kā nodreb kalns. Atceros, ka bērnībā negaisa laikā laukos slēpāmies zem galda, bet tagad baiļu nav nemaz. Ansis varonīgi izlien ārā sakārtot striķus un mēs iekšā varam skatīties ēnu teātri. Kaut diena šķiet bijusi grūtākā manā mūžā, esmu priecīga, ka manas domas un es līdz ar tām ir brīvas.
Negaisa dārdu ieaijāta laižos miegā."
20.07.2011. "Pēc naktsmītnes sasniegšanas daudz brīva laika, lai darītu neko. Kas kārtis uzsit, kas paguļ. Es izvēlos grāmatu, tad diendusu un kad sāk spīdēt saule un teltī kļūst gandrīz karsts, izmantoju iespēju pazvilnēt ārā. Daži akmeņi, attiecīgi piekārtojot guļammaisu vai jaku, pat ērtāki par klubkrēsliem un ainava interesantāka par jebkuru filmu. Jo augstāk esam, jo ierobežotākas kļūst atrakciju iespējas (bumbu te īsti neuzspēlēsi) un jāizlīdzas ar to, kas pieejams. Vakarā pievēršamies azartspēlēm iekš kazino „Telts”, kur spēlējam pokeru par fiškām izmantojot akmentiņus. Ir mājīgi un sirds klusi gavilē par vienkāršību un pirmatnību, kas te valda."
24.07.2011. "Savu mini nometnīti (šis tiešām platības ziņā kā vienistabas dzīvoklis) sasniedzam, kad jau krēslo, noskatāmies kā padebeši sakrāsojušies rozā toņos un pie miera."
Kā Jonas jau drīz pēc atgriešanās rakstīja: Gory opiati zdut…
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru