Piecgades saucējs

Ceļš uz Ventspili sākās kā svētki: mašīnā pikniks – saldējums ar zemenēm un rabarberu plātsmaize kaut ārā ceļa remonts un lietus. Brauciena iemesls Liedaga jubilejas koncerts, bet tiek sadarītas vēl citas labas lietas, piemēram, sen gaidīts skrējiens pa V-pili (paldies Tulx par kompāniju!). Šogad vienos svētkos - tikko Ritenītim 65, tagad Liedagam 20, drīz VeA 15. Kopā - 100!

Pirms dejas sākuma mazliet nodreb kājas, notrīs sirds, bet, kad atskan „Saucējs sauca aiz upītes, es nezinu, kas tur sauc…”, tad ir tikai deja, kājas pašas atrod ceļu un rakstu.

Vai bole ir bole tikai tad, ja ir smukā apaļā traukā un gatavota no smalkām sastāvdaļām – zemenēm, šampanieša utt.? Nē, bole ir bole, arī 3 litru kompota burkā. Bole joprojām ir bole, ja, sniedzoties pēc piesūcinātā auglīša, burkā iesprūst roka. Īsta bole ir tāda, kas ceļo no rokas rokā un nekad neizžūst un kurā no rīta pēc balles atrodami salieti visi pārpalikumi no galda. Īsta balle ir tāda, kurā, beidzot spēlēt muzikantiem, dejas turpinās pašu dziedātu dziesmu pavadījumā un kurā pēkšņi uzrodas runājošs mūzikas automāts. Īsta jubilejas balle ir tāda, kura nebeidzas pat tad, kad uzaususi liela diena. Kad pilnā balsī dzied „skaista ir jaunība” un mazliet klusāk „tā nenāks vairs”... Reizi piecgadē tā var. Pamosties uz nezināt, vai gadījumā neesi izlaidis vienu dienu vai varbūt visu piecgadi.

Pēc tādas ballītes uz brīdi šķiet, ka esi kļuvis par pieciem gadiem neprātīgāks un par pieciem gadiem laimīgāks. Es saku - uz brīdi, jo īstā dzīve ir cita un tādēļ jau svētki ir svētki, ka tos svin, lai pēc tam atcerētos. Nebūtu īsti normāli mājās vakaros malkot grādīgos dzērienus no trīslitrenes. Jā, jā, arī ikdienu var un vajag „svinēt”, bet tur runa ir par citu līmeni, kas, starp citu, man šķiet, ir dziļāks un sarežģītāks. No utopiskās sērijas „ieraudzīt pasauli smilšu graudā.”