daydreaming is gone

Pirms kāda laika vietā „Vieta” biju uz koncertu, kur vienā no dziesmām skanēja vārdi: „sapnis ir skaists pirms tam pieskaras.” Tieši tā. Kurš gan nepazīst sapņa piepildījuma prieku un eiforiju, kas tik bieži ir īslaicīga un gaistoša? Nereti gaidītā piepildījuma vietā jāsaskaras ar tukšumu, jo izrādās, ka īstenība tik ļoti atšķiras no sapņa, ka tev tā nemaz vairs nav vajadzīga, kaut arī tā jau eksistē. Tādēļ jau sapnis ir sapnis, ka tam nav liela sakara ar realitāti. Pieķēru sevi pie pārsteidzošas saprašanas, ka neiztēlojos „lietu,” pēc kuras tomēr patiesi ilgojos, un ne tāpēc, ka to nespētu. Būtu tikai pamatoti apgalvot, ka tā ir aizsardzība pret iespējamo vilšanos un sirdēstiem. Taču drīzāk tā ir realitātes aizsardzība pret piesārņojumu. Sapņa neesamība atstāj brīvu vietu īstenībai. Tad nu tas vairs nav sapnis, bet gan cerība. No sapņa līdz cerībai.

Un vēl… tas nu ir noticis! Es spēju priecāties par to, kas nenotika! Droši vien arī tas ir posms maršrutā sapnis – cerība.