Toduš para Azores jeb marš uz Azoru salām!

Doma par Azoru salām Ritenītī virmoja jau kopš rudens. Viss sākās ar to, ka gribējām CIOFF organizētu festivālu Eiropā, uz kuru var aizbraukt ar autobusu. Uz daudzajiem e-pastiem atsaucas tikai daži festivāli, viens no tiem entuziastiski stāstot, cik mēs esam forši (esot redzējuši video mūsu mājas lapā) un cik ļoti viņi vēlas redzēt mūs pie sevis. Tas ir tepat Eiropā, Portugālē, bet opā, Atlantijas okeānā uz salas. Doma par autobusu acīmredzami atkrīt. Braucienam gatavojāmies nopietni, ar vairākiem piegājieniem tomēr izdevās nodibināt biedrību, dabūt naudiņas un visbeidzot pēc jubilejas nosvinēšanas varējām ķērāmies klāt arī repertuāram. Vedām līdzi 3 deju blokus (klasisko jeb kāzu, jautro un tradicionālo), katru 25 min garu, kopā laikam 14 dejas – vairāk nekā jubilejas koncertā. Tā vien šķiet, ka svīstot deju zālē tika pavadīti arī visi siltie vasaras vakari.

Mazumiņu pa mazumiņam vācu kopā informāciju par vietu, kur dosimies. Azoru salu arhipelāgs, kas pieder Portugālei, atrodas Atlantijas okeānā aptuveni 1600 km no Eiropas kontinenta un to veido 9 vulkāniskas izcelsmes salas. Klimats esot maigs – vasarās temperatūra vidēji ap 25 grādiem pēc Celsija, bet ziemā ap – 15(+). Kādā mājas lapā rakstīts: „ja jums nepatīk Azoru salu klimats, tad pagaidiet 15 minūtes,” norādot, cik mainīgs tas var būt. Salu piekraste pārsvarā esot klinšaina ar grūtu piekļūšanu ūdenim, pludmaļu esot maz – te nu arī mirst mana ilūzija par gulšņāšanu pludmalē zem palmas. Jā, tas lai paliek Taizemei. Uz Pico salas atrodas tāda paša nosaukuma Portugāles augstākais kalns (2351m). Es jau berzēju rokas, bet dzīvē izrādās, ka Pico ir tik tālu, ka tā kontūru pie apvāršņa var saskatīt tikai skaidrā laikā. Jā, lai arī manas virsotnes paliek citiem kalniem. Mūsu galamērķis ir Terceira (kas nozīmē trešā), tā ir trešā lielākā sala, aptuveni 30 km gara un 20 km plata, ar ~ 56 000 iedzīvotājiem. Sākotnēji prātoju, ka varbūt jāņem līdzi botas apkārt-salas-skriešanai, ja jau tik neliela tā ir, bet tad pārdomāju, jo mēs taču braucam dejot un atpūsties, ēst un sauļoties. Mēs brauksim uz Angra do Heroismo, kas ir iekļauta UNESCO kultūras mantojumā, lai piedalītos Azoru salu XXVIII folkloras festivālā.

10.08.

Somu sāku kravāt tikai pēc pusnakts, jo līdz tam bija jāseko pludmales volejbola olimpiskajām kaislībām un brīdī, kad nolemju, ka varētu doties uz stundiņu nosnausties, izrādās, ka knapi pietiek laika, lai nodušotos un laicīgi 4:30 nokļūtu lidostā. Koferī slaidi sagulst trīs tautastērpi, vainagi, lakati, saktiņas un lentītes, sprādzītes un pat vilnas cimdi. Vietas pietiek arī personīgajām mantām un ciemkukuļa  rupjmaizei. Neskatoties uz bezmiegu, noskaņojums ir pacilāts gan ilgi gaidītā salu brauciena, olimpiskās medaļas, gan jau ielīgotā atvaļinājuma dēļ. Beidzot Toduš para Azores!

RIX-CPH – aizmiegu pat nesagaidījusi pacelšanos. Lidmašīnās vienmēr tik labi nāk miegs! Neticamā laikā, kad parasti jau kavēju darbu, t.i. plkst. 8:00 no rīta, man sarunāts randiņš ar Dānijā dzīvojošiem latviešu draugiem (kuriem pēc kāda Ritenīša atzinuma esot dāņu ģīmji). Viņi mani izvizina ar bezmaksas velosipēdu pa Kopenhāgenu (kopā ap 20km) – redzu daudz: nez kāpēc slaveno Nāriņu, pie kuras mums pozējot amerikāņu tūristes gados izsaucas „You two are way much more beautiful than her!”, klusas un tukšas tūristu iecīnītas vietas (jo ir vel rīts), Kristiāniju, vēja ģeneratoru rindu līcī, tiltu uz Zviedriju un vēl daudz ko. Mūsu aptuveni 5h ilgais randiņš Eiropas viducī ir sirsnīgs, latvisks un kvalitatīvs. Un kā citādi var būt, dziedot „ķiļķens un klimpa”?!

CPH-LISB – snauda, ēdiens, mazliet pazīstamā Lisabona no putna lidojuma. Lidostā var sajust sutu.

LISB-AZORES – mani pārņem pilnīga brīvdienu sajūta – vīniņš, saule aiz loga (iluminatora), laba literatūra (G.G.Markess). Viss ir palicis aiz muguras, zem un virs mums tikai nebeidzams zilums – Atlantijas okeāns un debesis. Nekautrējamies uzsaukt Ritenīša „O-o-oookeāāāns” un par Štromberga zeltu lidmašīnā līksmojam skaļi. Visbeidzot mūsu skatienam paveras Terceira – pagaidām mūsu terra incongnita. Ar ziliem hortenziju ziediem katram mūs sagaida meitenes, kas turpmāko nedēļu būs mūsu gides. Jūtamies gaidīti. Visdīvainākā sākumā ir sajūta-apziņa, ka atrodies uz maza pleķīša lielā okeāna nekurienē.

Pēc neilga brauciena, kura laikā varam novērtēt tiešām labos ceļus (jo Terceirā atrodas amerikāņu militārā bāze), esam klāt savam štābiņam. Iekārtojamies skolā, istabās pa 12 ritenīšiem, tā lai nešķiet par maz. Pat gultasveļa ir izšūta ar festivāla simboliku! Mazliet portvīna un garā ceturtdiena var beigties naktī uz sestdienu.

11.08.

Pēc brokastīm dodamies pilsētas izpētē. Jau pirmie skati liekas tik-tik-tik skaisti, ka jāfotografējas ar visiem un visādi. Protams, izrādās, ka tas ir tikai sākums un jo tālāk, jo skaistāk. Jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas. Pirmais, ko redzam ir jahtu piestātne, mols, neliela pludmale ar smalkām tumšām smiltīm, bet ūdens ir dzidrs tik un tā. Pēc kartes vadoties, aplūkojam svarīgākos arhitektūras objektus, atrodam pastu un veikalu. Ielas ir šauras un bieži vien ļoti stāvas, izklātas ar vulkānisko iežu bruģakmeni.

 

Pusdienās jāierodas laicīgi, jo katrai grupai ir iedalīts savas maltītes laiks, lai izvairītos no rindām. Pusdienās pieejama zupīte, pamatēdiens, zaļsalāti un kāds auglis, balts un sarkans vīns, cik vēlies, kā arī ģiftīgi dzeltena sula. Mēs spiežam uz baltvīnu. Visu nedēļu. Pēc pusdienām vadība paredzējusi mēģinājumu turpat skolas sporta laukumā. Saule asfaltu ir uzkarsējusi tā, ka zoles burtiski svilst. Citiem paveicas mazāk un izdilst pat  caurumi. Izmēģinām arī dejas vakaram, lai varam ar latviešu etnogrāfisko deju iepazīstināt citus kolektīvus.

Pamazām ierodas pārējie festivāla dalībnieki no pavisam 9 valstīm: Šveice, Itālija, Spānija, Slovēnija, Bosnija un Hercegovina, Bulgārija, Kolumbija, Brazīlija (un Latvija). Ir arī divi portugāļu kolektīvi – viens no kontinenta un otrs no citas salas.

Pēcpusdienā kolektīvi tiekam vesti uz vēršu skriešanos. Mūs nosēdina kādā pagalmā uz sētas, kur saulē ilgi jāgaida līdz parādīsies ragulops. Jāgaida ilgi un pacietīgi. Var just, ka ieliņā tas ir notikums – cilvēki pārvietojas no vienas mājas uz citu ar rasola bļodām un kūkām. Cilvēki gaida izliekušies pa atvērtajiem logiem un uz balkoniem, vīrišķi pulcējas ielas malā. Arī tirgotāji nesnauž – piedāvā saldējumu un popkornu, sagādā pat aliņu, kas vispār neietilpst standarta menjū. Visbeidzot atskan šāviens un pēc krietna laika līdz mums atskrien ilgi gaidītā vakara nagla – ļaužu tramdīts vērsis. Lopiņš gan ir piesiets striķī, kuru pēc vajadzības valda 4 vai 5 vīri. Citādi lopam ļauj skriet uz priekšu līdz „finiša” līnijai, kas arī ir izklaides mērķis, un atpakaļ. Drosminieki vērsi visādi kaitina – ar lietussargu un lupatām, virina vārtiņus, it kā aicinot iekšā. Izrādās mēs stāvam ļoti neizdevīgā vietā pie paša finiša, un tādēļ atrakciju varam baudīt vien mirkli, kamēr pārējie, kas stāv ielas vidū, reizes divas. Kad noskan 2 šāvieni, ir skaidrs, ka vērsis ir atgriezies „startā” un drīz tiks laists nākamais. Vakara programmā paredzēti 3 vai 4 dažādu vēršu uznācieni. 

Jāpiebilst, ka mūsu redzēto vēršu ragi bija „ar protektoriem”, tā ka īsta uzduršanās uz ragiem nemaz nebija iespējama. Video suvenīru veikaliņos gan rādīja daudz bīstamākus kadrus. Sākumā jau interesanti, bet mazliet arī žēl lopiņa. Šādi, lielākoties gaidot, pavadām aptuveni 3 stundas. Nav šausmīgi aizraujoši, bet noprotu, ka vietējiem lielākais „action” ir pats process, socializēšanās, ballīte. Daži mūsējie, kam vērošana kļuvusi pārāk garlaicīga, sadūšojas un iet uz ielas iepazīties ar vērsi tuvāk. Tur sajūta esot pavisam cita – kad vērsis elpo pakausī, garlaicīgi neesot nemaz. Šādas vēršu un ļaužu skriešanās tur notiek no maija līdz septembrim bez maz vai katru dienu citā vietā. Redzējām dzīvu kultūru, nevis paraugdemonstrējumu izlepušiem tūristiem.

Vakariņas nokavējam par 5 minūtēm, par ko dabūjam rājienu un draudus nākamreiz palikt neēdušiem. Izrādās, ka te viss tiešām notiek strikti pēc pulksteņa, kā to redzēsim arī vēlāk.

Katru dienu par vakara ballīti atbild noteikta valsts. Mums ir tas gods un laime būt pirmajiem. Daudzi ritenīši par latviešu „tūdaliņu” pasākumu ir nosakņoti skeptiski, taču galu galā ballīte izdodas labi. Tā kā esam  pirmie un nav ar ko salīdzināt (ar itāļu pastas ballīti un kolumbiešu karnevālu, piemēram), viss notiek uz goda. Muzikanti spēlē, mēs rādām rotaļas un dejas: polonēze latviešu garā, plaukstiņpolka, tūdaliņš, krakovkajs, pankūkas, galu galā taču arī ritenītis, Ādamam bij septiņdēli un daudzas citas. Publika iesaistās labprāt un visvairāk priecājas par plaukstiņpolkas bučošanās daļu. Cienastā mums ir rupjmaize, medus, speķis un šnabs. Ar mainīgiem panākumiem iemānām rupjmaizi, kas ne visiem iet pie dūšas. Bet kas par to, paliks pašiem vēl daudzām brokastīm, jo mums vietējā maize savukārt ne visai. Latviešu vakars paiet godam, festivāls vēl tikai iesilst. Ballīte beidzas precīzi 4:00, pie slēgšanas ir klāt pats Cēzars (citi saka, ka Napoleons), festivāla direktors. Kārtībai jābūt.

Duša 4x dienā. Nākamais rīts ataust kāds nu kuram.

12.08.

Bet ataust. Meitenes no blakus istabiņas pirms naktsmiera vākušas puišus – kamēr vienu atved no āra (izglāba no gulēšanas zvaigznīšu pozā), otrs aizmucis un aizmidzis uz .. poda. Trešais par laimi bijis pietiekami patstāvīgs un gulēt aizgājis pats, vienīgi muļķības runājis. Pie brokastu galda tiek lipināta kopaina. Pirmais vakars ir bijis tik vētrains kā „noraušanās no ķēdes” pirmajā kursā.  Pēc tam jau iestājas lielāks miers.

Pēc brokastīm dodamies uz pludmali ķert Atlantijas sauli. Viens no ritenīšiem poētiski izsakās, ka okeāna ūdens ir tik sāļš it kā kāds būtu iemīlējies un pārsālījis zupu. Ojārs Vācietis raksta, ka „Dievs bija iemīlējies laizdams pasaulē Gauju.” Noteikti ar okeānu bija tāpat.

Muzikantu vērojums pludmalē no augšas: pretstatā brūniem cilvēkiem, kas izteiksmīgi žestikulē un komunicē pludmales tumšajās smiltīs okeāna krastā aplī/puslokā stāv daudz baltu mazkustīgu ķermeņu, visi kaut ko bubinās savā starpā. Skaidrs, tie taču ir latvieši! Tādi nu mēs šeit esam – ziemeļnieciski eksotiski. Labi vēl, ka sauļoties neesam ieradušies ar saviem dūraiņiem un pižikiem.

Dienas otrā aktivitāte, kamēr pilsētā tostarp pazudusi elektrība, ir Brazīlijas kalna, kas ir pussala pie pilsētas, iepazīšana. Maza paradīze – dzied putni, zied neredzētas puķes, kokos vijas vīteņi ar lillā ziediem, okeāna zilumā redzama klinšu sala, pilsēta pie mūsu kājām. Mēs esam kārtīgs fotopulciņš, gandrīz katram līdzi pa diezgan nopietnai kamerai. Ar lielu atbildības sajūtu bildējamies visur un visādi. Par daudz. Kalna galā, kur atrodas sena signālbāka, uzpēlējam arī „Titānikos”. Lai arī sekojam takas norādēm, pēc aptuveni 3h sāk šķist, ka esam zaudējuši sajēgu par to, kur īstenībā atrodamies. Tā kā negribētos nokavēt vakara atklāšanas koncertu. Ejam pa zemu priežu-brokoļu audzi un rāpjamies pa klinšainu taku. Dārgo lasītāj, satraukumam nav pamata – protams, viss beidzās labi un mazliet saguruši, bet priecīgi, pa stāvajām ieliņām atgriezāmies mājās laicīgi.

Vakarā atklāšanas koncerts, kurā katrai valstij pa dejai, pirms tam svinīga karoga pacelšana un himna. Kaut kur šķietamā nekurienes vidū „latvju meitas zied un latvju dēli dzied”. Pēc tam varam laimē diet „audējus”. Lai arī no malas mūsu sejas sākumā esot izskatījušās diezgan pārbiedētas un krampjainas, skatītāju neviltotie aplausi un ovācijas tās atdzīvina. Vēl dejai nebeidzoties, Ingus sauc „būs BIS!”. Un ir arī! Pirmā atbildības nasta novelta un kolosāls pacilājums pēc tik sirsnīgas uzņemšanas.

Festivāla tirdziņā var iegādāties dažādus našķus un pašbrūvētus dzērienus, mans atklājums ir marinētas cūku pupas. Pupas vispār portugāļiem cieņā, nav jau brīnums, jo viņi skaitās zemnieku tauta.

Vakarā, ko gan citu, kā ballēs.

13.08.

Tā kā starp brokastīm un pusdienām laika ir ļoti maz, izmantoju iespēju, lai aizstaigātu līdz pastam. Vienam pārvietojoties, nākas apgūt ģeogrāfiju, kas ir patīkami.

Dienas otrajā daļā ejam „līdz buļļiem” (milzīga triju buļļu statuja-piemineklis (?) pie pilsētas galvenās arēnas) un uz „smuko dārzu” (parku). Līst, spēcīgāk, vājāk, tad nemaz un atkal gāž. Pa ceļam apskatām banānu dārzus un kapus, mūs pacienā ar vīnogām. Atlika vien sapņaini norādīt uz vīnogām, kad vīriņš sāka tās ķekariem vien plūkt un mest mums lejā no balkona. Pa ceļam mēģinām patverties no lietus zem balkoniņiem, bet diezgan nesekmīgi, jo tas sevišķi nepalīdz pat tad, ja stāvi piektajā pozīcijā un esi pielīmējies pie sienas. Parks/ dārzs ir bezgalskaists skaists, mēs – slapji. Tādi izmirkuši baudām tropu atmosfēru starp palmām, gigantiskām papardēm un, lai cik pārsteidzoši nešķistu – dālijām un asterēm.

Turpmāko vakaru shēma ir šāda: sapakojamies mājās, tad ap plkst. 18iem mūs aiztransportē 10-20 min braucienā uz vietu, kur notiks koncerts. Atrodam ģērbtuves (oo, tās pārsteidz katru vakaru) , mūziķiem skaņas pārbaude, mums, ja paveicas, skatuves izstaigāšana, bet pārsvarā jau tikai apskate ar „acem, ne ar rokem”. Tad stunda pusotra brīva laika, lai defilētu pa ciemu turp un atpakaļ, apēstu saldējumu, sajūsminātos par okeānu, nu kā kuru vakaru. Pēc nesteidzīgām vakariņām pošanās koncertam, kurā katru vakaru uzstājas 3 grupas. Koncerta sākums kā likts plkt.22:00 (pēc LV laika 1os naktī), laipni lūgti!

Šovakar pirmais koncerts „zvejnieku svētkos” (São Mateus) – vietējais kolorīts, atmosfēra, smaržas, vējā plandošās karodziņu virtenes, viss vedina tieši uz šādu noskaņu. Mums ģērbtuve ierādīta diezgan eksotiskā telpā – zivju biržā. Priekš ģērbšanās nav sevišķi patīkama vieta, tāpēc kā jau normāli latvieši nolemjam pārģērbties uz ielas, nu labi, aiz laivas… un tomēr uz ielas. Šoreiz vakariņas ieturam vietējā kultūras namā, kur saklāti galdi dalībniekiem. Tradicionālais (jo nacionālais) gaļas sautējums izskatās nu tā, teiksim „ne visai”, bet garšo labi, tāpat labi iekšā lien arī tradicionālais rīsu saldais un, protams, protams, vīns, arī tradicionālais (jo ēdienreizēs tagad tik ierasts), kur nu bez tā.

Dejojam „jautro bloku”, dejošanai atvēlēto laukumu aptvert ir grūti, jo pret tribīnēm tas izvietots slīpi – griežas galva un brīžiem zūd centrs (atrakcija saucas „orientēšanās pa skatuvi”). Skatītāju ļoti daudz. Viņiem patīk. Man reibst, bet viņi smaida! Ovācijas izpelnās jostu karuselis no „Nerejati ciema suņi” un, protams, „Ludzas kadriļa” ar izsaucieniem portugāļu valodā. Kopā ar mums šovakar izrādās arī slovēņi, kolumbieši un brazīlieši. Kad nākam nost pēc sava numura, kolumbieši mums aplaudē individuāli – kolosāla biedriskuma sajūta! Pēc tam vēl noskatāmies brazīliešu un kolumbiešu priekšnesumus. Secinājumi: priekšstats par brazīliešu dejām nemaz neatbilst realitātei (tās ir lēnas un liriskas), bet kolumbieši spēj neaptveramā ātrumā kustināt galvu vai arī viņu cepurēm ir kaut kāds motoriņš, kas palīdz. Pēc koncerta busiņa šoferis meitenēm grib nodemonstrēt savas iemaņas rallijā un pa šaurajām ieliņām brauc tā, ka mums jāspiedz. Viņam tas patīk un šis tik spiež pedāli caur grīdai!

Nakts ballītes beigās episks skats – latvieši negribīgi iet gulēt un lēni pa trepēm kāpjot klusinātās balsīs dzied „pūt, vējiņi”. Kolumbieši tikmēr gaiteņos zem galdiem paslēpušies tvarsta meitas. Katram savs.

14.05.

Šodien pusdienas uzsauc salas (vai varbūt visu salu) mērs. Kas tās bija par pusdienām! Pārēdos, neko daudz neēdot. Un kāds skats no balkoniņa!

Pēcpusdienā esam nolēmuši doties nelielā ceļojumā, vajag taču salu apskatīt no visām pusēm. Par transportu izvēlamies taksometrus, jo sabiedrisko transports esot lēns un diezgan rets, un tā kā esam ierobežoti laikā (un arī telpā, jo cik tad tālu aizbrauksi?) tas mums ir tieši laikā. Braucēji esam 9, izvēlamies 3 staltākos šoferus (nu labi, tos, kuri piedāvāja vislabāko cenu), bet toties galantākos gan – mūsējais, piemēram, katru reizi (un tādu bija uj, ku daudz!) atvēra/aizvēra durvis. Maršruts: gar piekrasti uz austrumiem līdz otrai lielākai salas pilsētai Praia  de Vitoria, kas ir kūrortpilsēta savas „lielās” pludmales dēļ. Tā kā mūsu vidū bija arī portugāļu valodas speciāliste, tad ekskursija izvērtās varena – mēs apstājāmies visās skaistākajās vietās un uzzinājām šo to no vēstures, kultūras, īstenības. Izrādās klinšu sala, ko redzējām jau no Brazīlijas kalna nav viena, bet gan divas. Lai gan tīkojuši pēc „lielās” pludmales, tās vietā izvēlējāmies piscinas naturales, kas ir dabīgie baseini, un gudri darījām. Tā kā krasti ir klinšaini, tad vietām tie ir labiekārtoti un pielāgoti piekļūšanai, lai varētu peldēties. Izskatās līdzīgi baseinam tikai viena mala vaļēja un beidzas, mūsu gadījumā, Eiropā. Sākumā iemēģinām bērnu baseinu, bet tas ātri vien kļūst par garlaicīgu, turklāt noteikti tajā izskatāmies šausmīgi smieklīgi. Okeāns vilina un baida reizē, tomēr saņemos un ieslīdu tajā. Ir to vērts. Uz visām pusēm bezgalība. Visur kur braucam, redzami hortenziju puduri – dārzos un pilsētu apstādījumos, lieli un zemi, kupli kā izplesti kolumbiešu dejotāju brunči. Kopš šodienas man Azoru salas asociējas ar zilu krāsu un hortenziju puduriem. Tik skaisti!!! Uz laiku esmu ieguvusi savu mīļāko ziedu. Šis brauciens mums izmaksāja 20 eiro katram. Starp citu, tie taču arī zili kā hortenzijas

Vakarā koncerts Lameirinho uz slīpas un līkas ielas kurai skatītāji sēd visapkārt. Kā, lai nolemj pret kuru debespusi ņemt skatītājus? Būtu godīgi ik pa dejai mainīt rakursu, bet tad mums galvas sajuktu kvadrātā. Tik lieli mākslinieki diemžēl neesam (vēl). Ielas slīpumu var pārbaudīt šūpolēs, t.i. vienkārši uz sola. Vakariņas top servētas turpat uz ielas – galdā tiek likti vēl neredzēti čipsu un roltona salāti, lejpus ielai vīd okeāna zilums. Neliela rekonstrukcija un pēc brīža tur jau būs skatītāju rindas. Ģērbtuve mazā istabiņā, kurā nedrīkst kustināt vadu, citādi pazūd elektrība. Tā kā rūmes visiem nepietiek, jāģērbjas uz maiņām – kamēr meitenes pucējas, puiši procesu vēro pa logu.

Šovakar esam kopā ar šveiciešiem un atkal kolumbiešiem.

Vakara ballītē nebeidzams un nogurdinošs itāļu „hei, hou, hei, hei, hei”, kas tiek skandināts neatkarīgi no meldijas. Toties var viegli iemācīties un „dziedāt” līdzi. Latviešu „ramtairīdi” jau šķiet pavisam cita dimensija.

15.08.

Šodiena piepildīta ar obligātajām aktivitātēm. No rīta tautastērpos un ar karogiem jādodas uz dievkalpojumu katedrālē. Meitas Nīcas un meitas Abrenes, tautu dēli vienkārši bāleliņi. Organizatori šo nodēvējuši par ekumēnisku dievkalpojumu, bet īstenībā tā ir riktīga katoļu mise (par ko man tikai prieks), jo Portugālē kā katoliskā zemē 15.augusts ir brīvdiena. Viss notiek svinīgi un lēni – Cēzars nes krustu, tad nāk dalībvalstu pārstāvji ar karogiem un garīdznieki. Katra grupa kaut ko dzied, spāņi pat dejo, bet mūsu pienesums ir skaista noslēguma lūgšana latviešu valodā. Atceros vien frāzi „Tev, Dievs, ir svarīga mūsu dziedāšana un dejošana, un visa mūsu dzīve”. Noslēguma „Ave Maria” laikā tirpas un skudras skrien. Pēc dievkalpojuma kopbilde uz trepēm un tad mūs transportē uz kartējām uzsauktajām pusdienām. Ēst Abrenē (balts tautastērps) ir diezgan izaicinošs uzdevums. Vispār ēst sāk kļūt apgrūtinoši un bīstami, jo vakaros svārkus grūti aizpogāt. Bet kas jādara – jādara, iestatām pogas ēšanas režīmā un rokamies iekšā! Kamēr notiek gaidīšana dalībnieki izklaidējas fotografējoties ar citu valstu pārstāvjiem un mēroties ar zeķēm.

Pēcpusdienā „work shop” centrālajā laukumā – katrai valstij atvēlētas 7 minūtes, lai citiem iemācītu kādu deju un iesaistītu publiku. 7 minūtes nozīmē 7 minūtes, jo tad nogriež skaņu. Te viss iet pēc plāna (tā vajadzētu arī skolās pārcentīgajiem, kas 10 minūšu prezentācijas vietā runā 20 un vairāk un tad plūc lielākos laurus!). Esam sarūpējuši jautro plaukstiņpolku ar mazajiem pirkstiņiem, gurniem, ausīm, potītēm, vaigiem un citām ķermeņa daļām. Mūsu rotaļas patīk, sevišķi, ja beigās var arī pabučoties.

Pēc tam ejam palūkot, kur vakarā dejosim. Šoreiz tas būs kongresu namā un uz ovālas skatuves. Ļoti labi, jo šovakar līs lietus, bet mēs būsim drošībā zem jumta. Ovāla forma gan nav visai labi.

Atceļā izlīkumojam vēl neredzētas ieliņas, iemalkojam kafiju, atstājam „jautro čeku” un paviesojamies „lietus dārzā” – kā tur ejam, tā līst!

Uz koncertu mākslinieki brauc jau pilnībā ekipēti. Šoferis brauc pa apvedceļu un mēs jau sākam bažīties, vai tik mūs neaizvedīs uz citu miestu, jo mums tak’ tepat pilsētā jāuzstājas (jūti toni?). Pie kongresu nama nopietns vējš – purina ne pa jokam, bet izrādās tautastērps vējā tā feini un fifīgi plīv. Sarodas arī publika – diezgan daudz vecāka gada gājuma laužu. Nopriecājos, jo viņi ir sevišķi iepriecināmi. Citas grupas uzstājas arī pansionātos. Diemžēl pati uzstāšanas ar, manuprāt,  cēlāko repertuāru (kāzu bloks – Gatve, Rucavietis, Zemgale, Meitu māte, Gāju, gāju un Audēji), kas ļoti piemērots vietai, ir vidēji kvalitatīva. Nemākam izmantot tos nedaudzos centimetrus, kas mainītu daudz ko. Nebūtu pār pastiprinātājiem jālec, piemēram. Bet skatītājiem patīk tik un tā – skatās burtiski atplestām mutēm. Kamēr pieteicēja burto vārdu „trej-dek-snis” mēs tik smaidām tantiņām un opīšiem. Audēju „bis” pierāda, ka arī mēs esam tikai cilvēki. Bet tik un tā skatītāji ceļas kājās. Fantasķika!

Šovakar spāņi nepārprotami iekaro mūsu sirdis.

Brazīliešu ballīte un dejas bez atelpas un līdz beigām – pilnīgs brinkadeira (latviski: amizieris). Es nezinu kā viņi to panāca, bet ballītes beigās grīda pludoja no dejotāju sviedriem un drēbes bija izgriežamas.

16.08.

Rīts liekas īpaši agrs, jo nakts mani ir nokausējusi.

Šodien visus dalībniekus sasēdina autobusos (dažiem no tiem aizmugurē uzraksts ate ja, es domāju autobusiem) un ved ekskursijā. Laika apstākļus vislabāk raksturotu vārds „pelēks”, jo nevar redzēt daudz tālāk par dažiem metriem. Laikam nav lielas jēgas braukt peizāžu skatīties, kā tas bija plānots, tāpēc tā vietā lienam iekšā vulkāna izgrauztā tunelī un tur nu gan ir ko redzēt (Algar do Carvao)! Pazemes dzīles un skats uz pasauli no apakšas. Iznākot ārā, ir gandrīz jau noskaidrojies. Ainava ir zaļa un neregulāra – nekādas loģikas, bet ļoti skaista. Nogāzēs ganās govis (nolīdzinājušās vienā rindā!), ceļmalās aug savvaļas hortenzijas. Tālāk ceļš ved uz dabisko aerodiumu. Šāds vējš tur esot diezgan reti, bet šodien ir, tāpēc var izmēģināt „vēja gultu”. Viss iet pa gaisu – mati, lakati, krekliņi, piepūšas jakas un bikses, pretvējā acis grūti noturēt vaļā. Stāvu zemāk netraucētas ganās goves.

Pusdienas programmā nodēvētas par pikniku. Jā, šodien svaigā gaisā lokām iekšā triju veidu desas un vistas kāju, pupiņas un sulīgus arbūzus. Viss vietējo vīriņu pagatavots. Pēcpusdiena turpinās pie buļļu arēnas, kurā mums sagatavota īpaša izlaide – mazo bullēnu kacināšana. Dzīvnieki droši vien ir ne mazāk sabijušies kā viņu kaitinātāji. Spāņu muzikanti rūpējas par atmosfēru, pūšot taures. Latvieši ar lopiņiem apietas prātīgi un turas tuvāk pie sienas. Pieredzes bagātāki dalībnieki bullēnu kaitina, plivinot priekšā džemperus, kas dažreiz paliek ragos, bet ragi, paši savām acīm redzējām, tikai nezinu kā viņi to dabū gatavu – apkakāti. Nu ir bullim hūte ragos, jaunkundzītei tūdi nagos (bērnības skaitāmpantiņš no grāmatiņas „Burbuļmātei deguns garš”).

Koncerts Terra-Chã. Šoreiz čehols ir nu ļoooti smags. Kas tur iekšā? Svārki, svārki, svārki, svārki, veste, jaka, veste, jaka, vai, vai, kas ar mani, kas ar mani. Gaidot koncertu, kāda atklāj, ka matu gumija atrodas ap potīti, spēlējam ēnu teātri un nodarbojamies ar citām vērtīgām lietām. Lai gan daļa publikas pēc portugāļu un bulgāru pulciņu priekšnesumiem viesmīlīgo sporta laukumu jau pametuši (cerams kaimiņi pastāstīs, ka ir palaists garām vakara labākais numurs), Ritenīša ilgas stundas valdītais dejotprieks lauztin laužas uz āru. Izlaužas tiktāl, ka atceļā autobusā beidzot dziedam par rozā panteru un citiem zvēriem (arī kukainīti ar smilgu nu tur). Šoferis pat palēnina gaitu, lai dzirdētu vēl vienu pantiņu, mēs, savukārt dziedam ātrāk, lai var uzspēt nodziedat visu. Atgriežamies mājās ar dziesmu.

Pēc atgriešanās no koncerta (ap plkst.12:00) un sapulces ir brīdis sakopties un izmazgāt zeķes, blūzes un visu citu. Vešas mazgāšanai ir viena īpatnība – kolumbietes drēbes dušās mazgā visu laiku! Milzīgas bļodas un baltu lupatu kalni. Mēs tā arī netikām gudri, vai a) viņiem ir dežūras, b) pufīgie kostīmi aizņem tik daudz vietas, ka neatliek vietas savām drēbēm, c) viņi uz salām ir atveduši izmazgāt arī savu radinieku drēbes, d) viņi vienkārši ir ļoti tīrīgi vai tieši otrādi – ļoti šmulīgi. Izrādās puišu dušās notiek tas pats. Nav vēl uzausis rīts, kad esam gatavi doties uz ballīti, ko šovakar rīko spāņi. Gribas, bet ilgi nevar izturēt.

17.08.

Izgulēšanās īpaši nespīd ,ir kārtējais agrais rīts, jo mēs brauksim vaļu un delfīnu medībās jau nu nē, bet vērojumos gan. Aptuveni 2 h ilgajā izbraucienā ap mūsu laivu nemitējas lēkāt priecīgu delfīnu pulciņi – viņi izpilda akrobātiskus trikus un sinhronus lēcienus pat pa 6 kopā. Rosība un dzīvība, tieši šī iemesla dēļ nevienu vali neredzējām, jo delfīni esot trokšņaini. Pēc baumām brazīlieši, kas šādā izbraucienā devās pēcpusdienā, esot redzējuši 3 vaļus toties gandrīz nevienu delfīnu. Mūs viņi priecē nepārtraukti.

Pēc delfīniem maza ekskursija pa smacīgiem ķīniešu-indiešu veikaliņiem, kuros šo to tomēr var iegādāt. Es teiku pie korseškleitas, pirmo reizi izrādos tādas ekspertu komisijas priekšā, kas spriež par krāsu, fasonu, piegriezumu. Beigās atzīst par labu esam un šķiros no 10 eiro. Nosūtu pastkartes, suvenīru veikaliņos mani nekas īpaši neuzrunā, toties uzrunā grillētas gliemenes, kuras notiesājam pilsētas laukumā.

Starplaikā no ēdnīcas uzradies milzīgs katls, kurā var uzdarboties boles griezēji un lējēji (esot bijis 15l) – lai savelkas līdz vakaram.

Aktivitāte Nr. 2 – „Džungļu taka”. Arī šoreiz braucam ar taksometriem, šoreiz ar mazāku šiku un lielāku grabēšanu, bet līdz galam tiekam. Biedri šo taku izlūkojuši jau iepriekš un nodēvējuši par „džungļu taku” – esot vajadzējis brist pa dubļiem, kas vietām līdz potītēm, kādam pēc pastaigas vajadzējis arī izmest apavus. Man par laimi ir līdzi puslīdz piemērotas sandales, bet citiem vislielākās raizes rada tieši nepiemēroti apavi, tāpēc, draugi, mācība priekšdienām: līdzi vajag arī vienu ērtu, brienamu apavu pāri. Nekad nevar zināt, kur neceļi aizved. Takas garums ap 7km, ceļvedis vēstī, ka paredzamais iešanas ilgums ir 2,5h, bet tā kā mēs no „fotopulciņa”, tad gājienu ieplānojam uz 3h. Reljefs un ainava ļoti kontrastaini – zemu priežu mežu dzeltenoranžos toņos nomaina paparžu audze, džungļu ainava ar spokainiem kokiem, tad parādās klintiņas – arvien lielākas, asas un melnas, tālāk gabals pa meža ceļu, tad „Alpu” pļava ar gotiņām – pilna laime.

Vakarā gājiens pa pilsētas galveno ielu. Savas gidu meitenes sapucējam latviešu tautastērpos, tā ka nerodas aizdomas, ka viņas nemaz nav mūsējās. Pa priekšu skauti nes XXL izmēra LV karogu – krāsu un proporciju ziņā pilnīgi pareizu. Latvieši pieskandina pilsētu ar „lustīgu dzīvošanu” un citām dziesmām, kurām pantiņu, tā vien šķiet, ka pietrūkst. Ir 4 apstāšanās reizes – katrā pa apm. 3 minūšu priekšnesumam. Tā kā iela ir slīpa un bruģēta, tad neko vairāk par tradicionālajiem tūdaliņiem un plaukstiņpolkām nerādām. Bet tā jau ir mūsu etnogrāfija. Skatītājiem tīk.

Atceļā noejam gar okeānu.

Pirms oficiālās ballītes, kuru šovakar rīko kolumbieši, nosmēķējam savu boli – tāda tradīcija vienā no pēdējiem vakariem sapulcēties uz kopīgu boles dzeršanu, jo citādi, izņemot koncertus, visi kopā tomēr netusējamies. Kolumbieši ir tā gatavojušies, ka mums žokļi atkaras. Viņi ir saģērbušies karnevāla tērpos, iet pa gaiteņiem un tauru un bungu ritmos šūpodamies visus aicina uz ballīti. Lejā notiek pilnīgs karnevāls, klaigas (viva Columbia), konfeti un deju konkurss ar plandošajiem svārkiem. Ne-izstāstīt! Nevajag jau salīdzināt, bet mūsu kultūras vakars liekas tāds izsmiekls> bet nu t ā ir cita kultūra, viņiem tā ir ikdiena un tieši mūsu nosacītais miers, kas īstenībā ir vienkārši citādāks jestrums, citiem šķiet interesants. Mēs sevi no malas taču neredzam.

Šovakar ballēties ļauts ilgāk nekā citus rītus, bet es atlūztu jau salīdzinoši agri, nākas atzīt – esmu nokausēta.

18.08.

Laikam mēģinājums jau no paša rīta – nekas traks, bet uz strīpas jābūt. Aizpampis vai vēl aizmidzis – vienalga.

Diena paiet vairāk vai mazāk, gatavojoties vakaram – sauļošanās, „saundčeks,” un uzjautrinoši deju izpildījumi pie nepareizas mūzikas, pēdējie darbi gludinātavā, kurpju remonts (vīna pakas „siena” un mcgaiverene no veikala, kurā var dabūt visu „no skrūvītes līdz kāzu kleitai”), vārdu sakot – tāda niekošanās. No kanniņas joprojām līst vīns.    

Noslēguma koncerts „buļļu” arēnā. No buļļiem tur pašlaik ne vēsts – uzbūvēta glīta skatuve (beidzot mākslinieki tiks uz īstas skatuves!), un ļaudis pulcējas, pulcējas. Ļaužu ka biezs. Iespējams, lielākā publika, kādai esam uzstājušies. Dalībnieki sēd vienā malā, katram kolektīvam atvēlēta 10 min programma. Mums ir specpasūtījums no paša Cēzara – „Audēji”, vēl dejošanai izvēlēta arī „Ludzas kadriļa” (portugāļu publikai patīk) un „Nerejati ciema suņi” (ar lakatiem, ausainēm un cimdiem). Pirms koncerta ir liels lampu drudzis, atbildība spiež, tik ļoti gribas lai izdodas, apzināmies, ka varam, tomēr - ja nu kas? Sildām kājas, knosāmies, visiem gribas, gribas, lai sanāk! Pēc pirmajiem soļiem kaut kas uz brīdi ieduras pakrūtē – varbūt atvieglojums? Soli pie soļa, galvu augšā, smaidīt.  Un sanāk, sanāk, sanāk!!! Viens no, ja ne visu laiku vispacilājošākais koncerts Ritenītī. Vispārējs prieks un līksme. Un štrunts par to, ka vainags steigā izrādās ar pakaļu uz priekšu uzsprausts. Laimīgs cilvēks taču ir skaists tik un tā! Veselīgs lepnums par mums un Latviju. Jā, mēs esam diženi – katrs sevī un visi kopā.

Atgriežoties skatītāju tribīnēs, mums aplaudē dalībnieki, rāda, ka super, garkalniem acīs asaras. Varbūt, ka reizēm ir jāaizbrauc tik tālu, lai apzinātos sevi. Kaut vai uz īsu brīdi, bet tu saproti, kas esi, un no kurienes nāc.

Pat negribas vairs neko teikt. To vajag just!

19.08.-20.08.

Salai tuvojoties orkāns Gordons, par ko raksta pat mūsu tvnetā. Pārējais šajā dienā ir tikai zibšņi.

Portvīns un citu atlikušo šķidrumu degustācijas. Vietējie saka: rudenīga diena. Mazliet skaistas vientulības. Koferu svēršana. Gaidīšana lidostā-nīkšana-sudoku-miegs.  Kad nolaižamies Lisabonā, ir jau nakts un sākotnējais plāns kaut kur doties izčākst – dodamies gulēt, labi, ka rokas bagāžā kādam atrodas pa Augšzemes brunčiem, ar kuriem apsegties. No rīta mūsu guļamistabā sanācis daudz ļaužu, pamodina mūs un nākas iet brokastīs. Miegs. Kopenhāgenā suta, saldējums, draugi, kuģītis „par zaķi”. Miegs. Rīga. Atvadas un satikšanās. Mājās mani pārved ar kaucošām bremzēm, bet tur (mājās) – uz galda mani gaida – tavu prieku! – jau atkal viens hortenziju pudurītis!

Pēc šī piesātinātā ceļojuma seko morālas paģiras, kuras veiksmīgi aizlāpu mīļās  Viesītes klusumā.

Man tā kurpe pušu. Beigas.