Nepierakstītā epifānija

Ja kāds man vaicātu, ko man nozīmē Imants Ziedonis, es teiktu, ka viņš ir kāda mana nedarba līdzautors.

Tas bija vidusskolā. Dažas mācību grāmatas, piemēram, literatūras hrestomātiju, deva skolas bibliotēkā un, lai gan parasti bibliotēkas grāmatas bija jau nobružātas, pret tām izturējos rūpīgāk nekā pret savām personīgajām grāmatām. Piemēram, manas vēstures mācību grāmatas bija no pasvītrojumiem raibas, bet ko darīju ar vācu valodas grāmatu Themen neu 1 vispār kauns teikt – rokdarbu pulciņš tas bija!

Tajā laikā es piedzīvoju savu pirmo neplatonisko mīlestību, un pasaule bija pamīšus rozā un melna. Kā laiku un telpu,  un bezgalību, es tevi gribu. Ziedoņa dzejolis ar šādiem vārdiem manī rezonēja tā, ka es izplēsu lapu, kurā tas bija nodrukāts, no bibliotēkas grāmatas. Es to mierīgi varēju arī norakstīt, bet laikam šāds „nedarbs” šķita romantisks un bija mīlestības apliecinājums kādam man īpašam cilvēkam un I.Ziedonim reizē. Tā bija uzdrošināšanās. Es toreiz nemaz neiedomājos, ka nozogu kādam iespēju gremdēties šajos vārdos tāpat kā man. Iesācējam mīlestībā visu gribas paturēt sev.

Tagad kādus 10 gadus pēc šī „nedarba” Ziedonis no manas dzīves nekur nav aizgājis, drīzāk jau iesakņojies. Arī pavisam burtiski kā ozols – pagājušajā pavasarī iestādījām ozolu, kuram tika dots vārds Ziedonis. Ozolu, kuru cerams nekad nevajadzēs „atbrīvot”, bet kas rosinās tā stādītājus atbrīvot citus – ozolus vai cilvēkus, vienalga. Manī dzīvo Ziedoņa doma par ceļu. Kā uzplaiksnījumi arī manā pavisam parastajā dzīvē gadās momenti, kurus novērtēju kā īpašus, bet nespēju paturēt. Tās ir nepierakstītas epifānijas. Pašlaik manā dzīvē ir vairāk Ziedoņa nekā jebkad agrāk. Tiešā un pārnestā nozīmē, vispārinātā un personīgā. Ir Sirdsjo. Tik bieži kāds rausta aiz mēles – teikt vai neteikt, ka es tevi… un jā, varbūt pat ļoti.

Ne viņa nāves, bet mīlestības dēļ, likās likumsakarīgi atvadīties no dzejnieka. Viņš pats ir teicis, ka caur dzejnieku Dievs dara sevi pamanāmu, ne redzamu, bet pamanāmu. Es esmu priecīga un pateicīga par iespēju pamanīt arī šajā neprātīgi skrejošajā un paģērošajā laikā, tādēļ cilvēcīgi skumjas, bet tomēr gaišas ir atvadas. Mums ir atstāta iespēja pamanīt un tālāk jau ir mūsu pašu izvēle un ceļš.

Gods Dievam augstībā, un cilvēkiem – labs prāts!
Es neesmu šai dzīvē maldināts,
bet pats es esmu bijis nomaldījies –
jo savas gribas vien man ceļš bij vijies.
Un, ja es tagad stāvu nesabijies
un augu te kā skaisti stādīts stāds, –
gods Dievam augstībā, un cilvēkiem – labs prāts!

Gods Dievam augstībā, un cilvēkiem labs prāts!
Es esmu piedzimis kā skaņa vārdā
un tālāk – latviski – jau nākamajā kārtā.
Kad Nīcā garais sauciens skan vai Bārtā,
es pieceļos, man piecelties liek kāds, –
gods Dievam augstībā, un cilvēkiem – labs prāts!

Man jāpastāv! Kas manas lietas kārtos!
Stāv cietumsargs un erceņģelis vārtos.
Viens nelaiž prom, bet otrs – nelaiž iekšā.
Es vēl te pastrādāšu vārtu priekšā.

Gods Dievam augstībā, un cilvēkiem – labs prāts!
Un, kur tu ej, tev ceļš ir gaismas klāts.

 

(Imants Ziedonis, 03.05.1933.-27.02.2013.)