Ej ieslālies!

Tas ir pavisam vienkārši – 15 minūšu laikā esi gatavs kā svaigi sālīts gurķītis! Seja ir tikpat sāļa kā pēc kārtīga treniņa, kājas ietonētas kā zebrai – kur ne zeķes, ne zābaki, ne mētelis zeķbiksi nav sedzis, tās no melnām kļuvušas pelēcīgas un tagad izskatās tā it kā es valkātu reitūzenes (tautas valodā legingus). Ja gribi iesālīties, atliek vienīgi šķērsot Vanšu tiltu (droši vien arī kādu citu tiltu vai satiksmes bagātu ielu) un voilà – gatavs! Pārbaudīta recepte. Nevajag ne smalku sāls istabu, ne SPA, viss ir tepat rokas stiepiena attālumā, RD (droši vien) tevi iesālīs!

Vēl, vēl, vēlvienreiz

Biju pārstājusi domāt par referenduma jezgu, jo savu atbildi jau esmu atradusi. Loģiski, ka pirms referenduma nedēļa sabiedriskajā telpā nevar paiet neitrālā gaisotnē, tāpēc arī teju vai jūtos spiesta dalīties pārdomās par nupat lasīto. Vēl, vēl, vēlvienreiz!

Ejot pusdienās, nācās apstāties pie reklāmas stenda, kurā cilvēkus aicina referendumā „balsot” ar baltu lapu. Doma – gribam mieru, nevis sabiedrības šķelšanu, tāpēc ieslidināsim urnā tukšumu, kādu jauku novelējumu un vēl buču. Šāda „baltas lapas” akcija, manuprāt, ir tikai nejēdzība, sava un citu laika un enerģijas tērēšana. Ja nav ko teikt, tad labāk paklusēt, bet ja jautā, tad atbildēt tieši, nevis aplinkus. Nu ir jau ļaudis, kam par visām varītēm gribas izteikties, kaut sakāmajā jēgas īsti nav (ļoti ceru, ka šajā brīdī pati neieņemu šo lomu). Ko nozīmē šāds tukšums? Es piekrītu, pretojos, man ir vienalga, lai izlemj tie pārējie? Klusēšana piekrišana? Aģitētāji argumentē – rezultāts tāpat jau ir zināms. Un pat ja patiesi tā ir, vai gribam vēl papildus noskaidrot, cik daudz "labas gribas" cilvēku te ir? Visi taču grib „žiķ družno”, neatkarīgi no „par” vai „pret”. Atceļā dzirdēju pusaugu skuķu sarunu:

A – vēl jau jāiet protestēt pret to krievu valodu!

Otras klusēšana pauž skaidru „ke?”.

A – es iešu!

B – es arī!

Pie sevis nodomāju „eh, buģem žiķ družno”…

Tajā pašā laikā šodien pat gribējās ielīst no kauna zemē, kad krievu valodā nevarēju sakarīgos teikumos savirknēt vārdus, stostījos un aprautās frāzēs mēģināju ietvert savas jau tā diezgan vārgās, bet nu vēl pabalojušās zināšanas. Latviešu tautas sakāmvārds vēsta: kā vējš skrien, kā miets atduras. Cik tomēr labi, ka reiz tā gadās! Citādi varbūt vēl no saviem iedomātajiem augstumiem domātu, ka „vot nafig” man to. Lūk, Latvijai, kā valstij to patiešām nevajag, bet man kā indivīdam, krievu valodas zināšanas nekaitētu nenieka. Un šo vēlējuma izteiksmi gribu pārvērst par izteiksmi īstenībā. Ja nepieciešams, varu precizēt – personīgā, nevis valstiskā īstenībā.

P.S. Paldies Latvijas kultūras (un ne tikai) cilvēkiem par „Celies un ej!” ar izteiksmīgo logo.

citādāks švīks švāks

Mazliet par ikdienišķo, citādi te pēdējie ieraksti par lielām tēmām, Raini un dzimteni, bet dzīvē taču ir arī vienkāršas, ikdienišķas, ķermeniskas lietas. Arī lieliem cilvēkiem, piemēram, Napoleonam (viņš bija īss, nevis mazs!), svīda paduses.

Distanču slēpošana ir viens no maniem ziemas priekiem. Līdz šim doties slēpot ir bijis daudz vieglāk nekā bieži vien saņemties un pierunāt sevi iziet paskriet, kaut arī process un efekts būtībā ir līdzīgs. Biju pārsteigta, ka pat pārvietošanās ātrums nav dramatiski atšķirīgs. Slēpošanai tāpat kā skriešanai nav obligāti nepieciešami kompanjoni, protams, kopā tas ir motivējošāk un interesantāk, bet tiklab iespējams arī vienatnē. Slēpot patīkamāk varbūt šķiet tāpēc, ka zinu – sniegs nokusīs un slēpes nāksies turēt aizdurvē. Daudz vieglāk novērtēt kaut ko pārejošu un retu, arī pēdējo dienu spelgoni. Arī aizvakar pēc nelielām pārdomām tomēr devos iekšā mežā. Mežā, starp citu, ir siltāk, bet „laužot gaisu” tik un tā rodas zināms wind chill efekts. Aizvakar Biķernieku trasi vagoju pretēji līdz šim ierastajam virzienam, t.i. pret dejas ceļu, un tavu brīnumu! Ceļš šķita gluži cits, pat tumsā! Lēnām slidinājos un kustība „pret dejas ceļu” jeb pulksteņrādītāja virzienā man uzskatāmi parādīja, cik veselīgi pamainīt skatījumu uz vienu un to pašu lietu/vietu/ideju; iejusties cita ādā, redzēt citām acīm. Cik bieži pieņemam kaut ko par patiesu esam, ņemdami vērā tikai paši savus pieņēmumus? Cik bieži alojamies, domādami, ka patiesība ir tāda pati kā mūsu priekšstati par to? Atmiņā visai dzīvi uzplaiksnī piemērs iz dzīves: kalni, dodamies uz augšējo nometni, katrs ejam savā tempā, smidzina, tuvojas vakars un viegli nav. Izskatās, ka priekšgalā ejošie nemaz nedomā apstāties, viņi ir tālu, tālu priekšā un var redzēt, ka kustību joprojām turpina. Prātoju, pēc cik ilga laika to vietu, ko patlaban skatu, varētu sasniegt un cik daudz spēka būs atlicis, lai ietu vēl un nolamātu viņus. Aizņemta ar mein kampf , neatskāršu, ka viņu taktika ir apbrīnojami pareiza iesācējiem. Viņi meklē tādu apmetnes vietu, kur būtu iespējams uzcelt teltis un kur blakus būtu ūdens. Ja pavērtos apkārt, uz augšu un leju, tad tādu atrast nevarētu. Izrādās es zūdos, ka kāds par mani rūpējas, izrādās, ka puiši paši bez maz ar pēdējiem spēkiem tik tālu gājuši kopējam labumam, izrādās viņu neatlaidība vainagojusies ar vienīgo iespējamo un labāko atradumu. Pēcāk man vēl paldies viņiem jāpasaka. Viņi vienkārši to pašu ir redzējuši citām acīm.

Švīks, švāks, švīks, švāks… Es airējos uz priekšu pa to pašu bet citādāku ceļu. Šajā virzienā nevar redzēt pilsētas ugunis, kas atblāzmo starp kokiem. Švīks, švāks, ietupiens ceļooooaaas... Nobraucienā no kalniņa nepierastā leņķa dēļ līkumā nenovaldu kājas un esmu gar zemi. Citādāks kritiens un pavisam citādāks cilvēks pēc piecelšanās.

Acs ābols, iespējams, ir vienīgā ķermeņa daļa, kas salst patīkami, ja tā var izteikties. Samirkšķinot acis, var just vēsumu/ aukstumu acīs. Nez, vai arī Napoleonam aukstajā Krievijas ziemā sala acu āboli?

Starp lepnumu un skumjām

Tā vien šķiet, ka pēdējā laika politiskos procesus uz priekšu lielā mērā virza cilvēciskas, bet zemiskas bailes. Bailes zaudēt varu, bailes nedabūt iekāroto, bailes atdot to, kas it kā pieder tev. Nav vienīgi baiļu pārdoties. Vispirms rīkojums Nr. 2, tad prezidenta vēlēšanas, Saiemas atlaišana, jaunais anti-oligarhs baltā zirgā un citi priekšvēlēšanu cirka personāži, jaunais Saeimas sasaukums, mākslīgi uzkurināts sārts nacionālajam jautājumam un visbeidzot referendums, kura iespējamā apturēšana nodēvēta par benzīna liešanu ugunī un abortu 7. mēnesī. Zināms – pagale viena nedeg. Paši uguni iekurina - viens papīru iedod iekuram, cits sērkociņu pasniedz - un pēcāk mēģina nodzēst, izmēģinot visus līdzekļus. Komiski, ja ne līdzība arī ar citām dzīves jomām, daudz intīmākām, kura man atausa, tikai rakstot šīs rindas.

Cilvēkam (vismaz man) ir vēlēšanās kaut kam piederēt, pieslieties kādai domai, idejai, kustībai. Bet es vairs nejaudāju būt ne radikāls nacionālists, kas dedzīgi kliedz „mēs sitīsim tos utainos, pēc tam tos zili pelēkos”, nedz vēlos divvalodību, es apzinos, ka šajā laikmetā vairs nevar vēlēties tīras asinis dzīslās un kādam norādīt kur dzīvot. Savā ziņā ir vieglāk uzlikt „vienalga” režīmu un pārāk neiedziļināties tajā, kas notiek, pieņemt lietas ar fatālu nolemtību. Tomēr tik un tā ir lietas, kuras var un kuras ir jāmaina, bet tās, vismaz manā uztverē, vairāk ir personiskas, nevis globālas. Es vairs nesapņoju izglābt pasauli, jo zinu, ka vienam tas nav iespējams. Visiem kopā – varbūt iespējams to darīt mazliet labāku. Iespējams nelaikā to saku, zinot, ka pavisam nesen kāds politiķis aicināja uz pārmaiņām, internetā publiskojot visai komisku video. Kaut kur dziļumos doma jau droši vien ir radniecīga, tikai forma cita. Pirmais loģiskais solis ir vēlme mainīties, nereti par pamudinājumu kalpo kāds ārējs faktors (kā Oblomovā – negaidīta iemīlēšanas gandrīz-gandrīz atgrieza Oblomovu dzīvē, ja ne viņa paša kūtrums un nevarība. Vispār šī tēma būtu izvēršama plašāk, bet ne šajā kontekstā.). Lielā mērā tas notiek sevis izzināšanas ceļā, vai kā tagad moderni teikt „izejot no savas komforta zonas”. Daudzi fakti neapzināti ir ģimenes, sabiedrības, mediju iekodēti (bagātais un skaistais ir laimīgs, bet bomzis – pats vainīgs, ka tāds; deputāti melkuļi, playboy vāka meitenes seksīgas, latvieši labi, krievi – slikti utt.) un ir ārkārtīgi grūti maināmi. Bet ne jau tikai mainīšanās labad vienā baltā dienā var sākt uzskatīt pretējo. Tas notiek organiski un ar laiku. Esmu kaut kur pa vidu starp kardinālajiem uzskatiem, apstrādājot un gremojot domas savās pļavās.

Ir laiks, kas liek justies vairāk piederīgam valstij nekā ikdienā. Ikgadēji tas ir laiks ap 18. novembri, kas man vienmēr šķiet tāds mazliet svētsvinīgs. Šajā laikā vismaz sirdī neviļus uzsmaidu katram, kam pie mēteļa manu kautrīgi piespraustu sarkanbaltsarkanu lentīti. Tie ir mani ļaudis. Tas ir barikāžu atceres dienas, kas drīzāk vieš vēl neizdibināmas skumjas. Pēdējos gados pie ugunskuriem Vecrīgā sildās arvien mazāk ļaužu, kuri to darīja toreiz. Varbūt vīlušies viņi labāk izvēlas palikt mājās un sūkstīties. Toties ir aktivizēti jaunsargi, kuri ir tik jauni ka 90.to gadu sākumu nav piedzīvojuši. Viņi ir uzauguši no stāstiem par to laiku un par bravūrīgajiem vīriem, kas bija gatavi cīnīties kailām rokām. Burtiski. Šāds piederības laiks ir arī dziesmu un deju svētki, kad soļi un balsis vijas vienā taktī, tā ir siena talka, kurā cilvēki joprojām iet baltiem krekliem mugurā… Redziet, vai nav dīvaini, ka šai piederības sajūtai, kaut arī iepriekš to nodēvēju par valstisku (un valsti veido arī cilvēki), tik grūti ir būt pārnacionālai? Pārnacionālās vienotības iespēja ir vēlēšanas vai kāda cita viedokļa paušanas forma, piemēram, referendums. Cilvēki var nebūt vienoti savos uzskatos, bet visi vēlas būt sadzirdēti un kaut ko mainīt - sākot ar sevi. Es iešu, lai pateiktu, ko domāju, kopā ar tiem, kas domā pretējo. Daudzi latvijieši saka, ka viņi ir PRET, bet balsos PAR, protestējot pret notiekošo. Un varbūt pareizi darīs, kurš gan var to nosodīt.

Lai būtu kā būdams, lai cik daudz vēl silda vai nesilda barikāžu ugunskuru liesmas, lai cik absurda būtu realitāte, tomēr lāgiem nebaidos izklausīties pēc trimdinieces, kas apjūsmo Latvijas āres, pļavas un akas vindu, ar kuru iesmeltais ūdens garšo kā nekur citur, kas ekstāzē reizi pāris gados izbrien aizaugt sākušās bērnības takas, bet vispār nevar sevi iedomāties te dzīvojam. Zinot abas šīs realitātes, ļoti trāpīgi šķiet vārdi no JRT izrādes „Kopenhāgena”, kura vēsta par divu atomfiziķu, pēc tautības vācieša un ebreja, draudzību Otrā Pasaules kara laikā:

Muļķīgi ir iedomāties, ka kāds var mīlēt savu dzimteni mazāk tikai tāpēc, ka tā ir maza, bet tik pat viegli ir pieļaut kādu citu kļūdu un iedomāties, ka kāds var nemīlēt savu dzimteni pat, ja tā ir rīkojusies aplami.

Tā, lūk.

Piedzīvojot Raini

Neko nezinu par nu jau folklorizētā teiciena „Es piespiedīšu jūs mīlēt Raini” izcelsmi, bet atceros, ka skolā (un ne tikai) Raini patiesi cildināja kā mūsu dižāko, izcilāko, lielāko. Tolaik, kaut pret literatūru visumā izjūtot simpātijas, tas man likās nepamatoti un es pretojos un apšaubīju viņa izcilību, sakot, ka kvantitāte nav vienlīdzīga ar kvalitāti. Mani apsvērumi drīzāk sakņojās padsmitgadnieka pretošanās dziņā, lai arī dumpiniece, vismaz ne atklāta, nebiju. Raiņa dzīvesgājumu, darbus, to tematiku un mākslinieciskās iezīmes apgrābstīju (lai neteiktu, ka Raini pašu), bet viņu es tā arī neiemīlēju. Šis būs vairāk stāsts par to, kā es līdz Rainim nonācu, un mazāk par to, ko saskatu viņā, viņa darbos. Tātad vairāk par ceļu un mazāk par galamērķi.

1. epizode – Rainis telpā. Ārpus skolas sola ar Raini pirmo reizi satikos kādā ļoti senā vasarā (ja teikšu, ka pirms aptuveni 10 gadiem, izklausīšos pēc tantes, kas es patiesībā arī esmu), apmeklējot viņa dzimtās mājas Tadenavā. Aizrautīgā muzeja vadītāja/ gide/ kuratore utt. vienā personā, to vietu raksturoja kā Raiņa „saules pērkli”. Toreiz smieklu spurgas nācās valdīt aiz pieklājīga smaida, bet tagad šo vārdu salikumu ģimenē lietojam labsirdīgi iesmejot. Lai arī mazais Rainēns Tadenavā pavadīja vien pirmos dzīves gadus, tā droši vien viņā atstāja kaut ko paliekošu. Tā arī man joprojām spilgtā atmiņā palikusi pa šauru loga rūti saules pielietā istaba ar plikām sienām un līkstī piekārtu šūpuli, kurā dusējis topošais poēts. Atminos gan telpu, gan sajūtu.

2. epizode – Rainis dabā. Otrā tikšanās bija pirms nepilniem diviem gadiem vilciena maršrutā Milāna-Ženēva un atpakaļ. Labu gabalu dzelzceļa sliedes vijas cieši blakus Lozannas ezeram, pie kura Rainis, trimdā būdams, ik pa laikam mitinājies. Nevaru sniegt precīzus datus par to, kur tieši un cik ilgi, bet ceru, ka nekļūdos, jo šis fakts kaut kā iegulis atmiņā no skolas. Mani apbūra vispirms daba aiz loga un pēc tam atcerējos par Raini un viņa fizisko un garīgo trimdu. Tā mēs kādu gabaliņu braucām kopā.

3. epizode – Rainis vārdos. Trešais piegājiens ir pavisam nesens un tas noveda mani ne vairāk ne mazāk kā līdz plauktam, kurā sakārtoti padsmit Raiņa kopoto rakstu sējumi. Iemesls radās grupas Iļģi 30 gadu jubilejas koncertā, kurā spēlēja arī vairākas dziesmas no iestudējuma „Spēlēju dancoju”. Kaut kā biju palaidusi garām faktu, ka Iļģiem un deju grupai Dzirnas ir bijis kopīgs koncertuzvedums „Spēlēju dancoju”, tāpat neko nezināju arī par filmu studijas „Dauka” tāda paša nosaukuma animācijas filmu. Toreiz acīmredzot tas mani neinteresēja. Man zināmākā dziesma no minētā uzdevuma un filmas ir „Acis veras aizveras” – meldiju zināju, vārdus arī varēju līdzi vilkt, bet to jēgu ilgi nesapratu. Labi, ka mani līdznācēji bija izglītotāki un varēja atbildēt par ko tad īsti ir stāsts. Kaut arī sižeta līnija tika atklāta, tomēr nolēmu paņemt „Spēlēju dancoju” rokās un izlasīt pati. Tā kā bieži vien lasīt sanāk tikai braucot sabiedriskajā transportā, tad arī 11. sējumu, kurā atrodu vajadzīgo lugu, ieslidināju somā. Smags tas Rainis. Redzot meiteni trolejbusā lasām Raini, droši vien neviens nenojauš, ka šāda izvēle ir labprātīga un es neesmu literatūras studente. Arī fanātiķe nepavisam ne, kaut varbūt jums tā varētu sašķist. Lugas sižeta līnija aptuveni šāda – Lelde un Zemgus gatavojas kāzām, bet negaidīti līgavai uzklūp Kunga gars-spoks, kurš izsūc viņai asinis un tai jāmirst. Zemgus nav gana drosmīgs un pašaizliedzīgs, lai glābtu Leldi, to uzņemas spēlmanis Tots, kurš dodas uz velnu riju, lai atdzīvinātu Leldi, kuru mīl, gūtu slavu un kļūtu par tautas varoni. Beigās viņam gan izdodas atdot dzīvību Leldei, bet pašam nākas mirt, atdodot trīs savas asins lāses Leldei. Izklausās pēc latviešu „Krēslas”. Īstenībā, protams, luga ir simboliska un zem redzamā sižeta un tēliem apslēpts zemteksts – Lelde simbolizē Latviju, Kungs – vācu muižkungu kundzību. Rainis jau pirms teju 100 gadiem bija progresīvs un mazliet tālredzīgs. Vēsture atkārtojās un kāds Kungs/-i atkal ļaudīm uzkundzējās un jau vienreiz atdzīvinātajai Leldei izsūca asinis. Varbūt pat vairākkārt, varbūt – joprojām.

Starp citu, lugā Rainis izmanto arī vārdu urla. Mūsdienu latviešu valodas skaidrojošā vārdnīcā atrodamais skaidrojums ir šāds: huligāns, bezkaunīgs, nekulturāls cilvēks. Diez kas un vai vispār kaut kas ar to bija domāts toreiz?

Šīs savstarpēji it kā nesaistītās epizodes mani nepiespieda iemīlēt Raini, bet piedzīvot gan.

happy new you

2011. gada pēdējais saulriets

un 2012. gada pirmais

Lietu būtības nenoteiktība

Pirms uz īsu brīdi esam aptvēruši, kas esam, mūsu vairs nav.

*Maikla Freina lugas "Kopenhāgena" iestudējums JRT. Kārtējo reizi - lieliski!